Zemenes

“MEŽA ZEMENE

• Uzlabo ēstgribu.
• Pacilā garastāvokli.
• Dod prieku jutām.
• Harmonizē attiecības ģimenē.”

Zemene parastā [vietējā]:

• saplēš mērcilindru fizikas laboratorijas darba laikā un klusi noliek uz palodzes :P
• nav apmierināta ar sevi un savu darbību
• klausās uzrakto Top 100 Billboard July’06, jo visa mūzikas kolekcija jau ir trakoti apnikusi (tas nekas, ka pirms pāris nedēļām d**su uz EHR..)
• ir centīga un apzinīga
• pasākusi pa vakariem dzert kafiju, lai neatlūztu jau 20.00
• esot līdzīga šai sievietei, kaut gan to saka tikai viens cilvēks – pārējie šo faktu pilnībā noliedz
• it kā arī uzlabo garastāvokli (vai arī pretēji – galīgi sabojā)
• atrada gramatisku kļūdu Double Coffee darba pieteikuma anketā (piemīt tāda īpašība kā meklēt un arī atrast kļūdas visur un vienmēr..)
• grib atpakaļ savus garos matus, bet būs kāds ilgāks laiciņš jāpagaida

Es vēl varētu turpināt, bet pagaidām pietiks. :)

Rudens depresija?

Oficiāli jau ir iestājies rudens. Pa galvu maisās rudenīgas domas, un rudenīgais vējš izpūš pēdējās saprāta paliekas no veidojuma, kas tiek dēvēts par galvu.

Es jūtos tik piekususi no visa, šī rutīna – katru dienu viens un tas pats – padara mani vienkārši traku. Gribas kaut ko jaunu, neparastu, gribas kaut ko mainīt, bet mainīt nav ko, ja arī ir – tad neko mainīt vienkārši nedrīkst. Tik ļoti gribas visu atstāt, iespļaut sejā kādam vai visiem: liekuļiem, meļiem, vienkārši visiem cilvēkiem, vienalga, ka viņi man neko nav izdarījuši. Tā gribas aizbēgt un atstāt visu aiz muguras, iesēsties lidmašīnā un aizlidot kaut kur, bezrūpīgi pavadot mēnesi bez rūpēm un uztraukuma par nepadarīto darbu.

Bet es zinu, ka nedrīkst. Ne-drīkst, ne-var, ne-tev, ne-kad, ne, ne.. Bet man nepietiek laika, ne laika miegam, ne laika sev pašai, es nevaru ģerbties tā, kā man patīk, jo no rīta nav laika ilgi taisīties, tāpēc, ka katra minūte miega jau ir no svara. Varbūt mana problēma it tajā, ka esmu pārāk apzinīga? Vai arī vienkārši pārvērtēju savus spēkus? Ak, kā lai iemācās būt kaut mazliet optimistiskākai?..

P.S. Paldies tiem, kas manu ikdienu padara kaut nedaudz atšķirīgāku.

Day 6 and the departure day

No rīta vēl tika pabeigti visi ar lugu saistītie darbi, un 14.30 mūsu pusgatavais, pusizmēģinātais garadarbs tika rādīts plašākai publikai. Daļai publikas patika, otra daļa piesējās pie sīkumiem, jo viņiem skauda, ka mēs jūtamies tik gandarīti, bet galvenais, ka mums visiem bija jautri. Puiši tēloja sieviešu lomas, un tajos tērpos viņi izskatījās trakoti smieklīgi (nu ok – tizli :D). Pēc lugas kādu ilgāku laiku notika dejas uz skatuves (jau bez skatītāju klātbūtnes), tad notika diskusijas par projektu un to, kas katram visvairāk ir paticis. Uz vakara pusi autobuss visus aizveda uz “Lido”, kur es personīgi pierijos kā nezinu kas. Tad nu katrs izklīda kur kurais un vakarā ap 22.00 tika runāts satikties pie vienas meitenes mājās, kur tika rīkots noslēguma pasākums, jo tā bija pēdējā kopā pavadītā diena. Lieki piebilst, ka pasākums (ballīte?) bija vairāk kā izdevusies.

Atceraties, ko es pirms tam teicu par Robertu un visiem itāļiem? Nu slikti, tas viss ir jāaizmirst, jo tas ir pilnīgākais bulls*its. Pēdējās dienās tik ļoti pieķēros visiem, nekad nebiju domājusi, ka tā varu kādam pieķerties.. Bija tik žēl noskatīties kā visa itāļu delegācija plkst. ~7.30 aiziet prom, uzrādot biļetes, un, kad tajā brīdī sapratu, ka es viņus droši vien nekad vairs neredzēšu, mani pārņēma kaut kas izmisumam un neaprakstāmām bēdām līdzīgs.. Es neraudāju, bet vienkārši truli noskatījies, kā viņi aiziet.

Aizbraucu mājās, nogulēju no 10-17, un tad atkal sāku domāt par visiem tiem jaukajiem cilvēkiem, un to, cik man viņu pietrūks. Vot, un tad es sāku raudāt, tik sentimentāli, bet es sāku raudāt…

Pirms kāda laiciņā man sagribējās ēst un ledusskapī atradu sieru, un acīs sariesās asaras, jo uz paciņas bija rakstīts “the typical Italian product”…

Day 5

“Day 5 started with the liability from Sunday – the Italian group home work about national fests which couldn’t be shown because they had the Powerpoint presentation. After this Italian presentation started the presentations about the typical characters in national folklore. The first was the Latvian group, then the group from the Netherlands and
the last were Italians. After the presentations we started work in our workshops. The participans of the project were divided in 6 groups. Each of it was responsible for something else. The costume designers went to rent the costumes for the play, actors were trying to play, dancers learned a dance, singers sang, painters were drawing posters and the
directors were responsible for the work of everyone. Each participant was given 2Ls to have lunch, so everybody could buy the things they like.

After the work in the workshops we alltogether went to the center and from there by bus got to the Siemens ice-skating hall where we skated for one hour. For some of us it was the first or the seconf time to skate but all done that good. After the skating alltogether went to a resaturant and had a nice dinner.”

Jomajo, cik banāli :D

Day 2, 3 and 4

Baigi biju apņēmusies katru dienu rakstīt t.s. atskaiti, ko tad mēs darījām, bet jutos tik piekususi, visu dienu ņemoties ar tiem [kropļiem], ka acis bezmaz vai lipa ciet.

Gari neizplūstot visos stāstījumos par nedienām un tizlenībām (manējām un viņējām), tikai koncentrēts ieskats:

Me & Roberta
Chapter two

No rīta kārtējā mājas darbu prezentācija par tēmu “Tautas mākslas tradīcijas manā valstī”. Pirmie bija latvieši un mani aizvilka, lai pataisītu par modeli, bija jāuzvelk tautastērps, un tad jāiznāk jāparādās super ieinteresētajiem skatītājiem. Visi teica, ka man ļoti piestāvot, nu, vienkārši riktīga latviešu tautu meita xD Itāļu un holandiešu prezentācijas neredzēju, jo tikmēr biju uz skatuves aiz aizkariem un nelīdu ārā, lai nesabojātu viņiem prezentāciju, pilnīgi līdz vēmienam pieklājīgi.

Tad pamīšus vai pēc kārtas notika holandiešu meitenes ceptu pankūku ar kaut kādu pretīgu sīrupu ēšana, plaukstiņpolkas mācīšana visiem dalībniekiem, kā arī itāļu dziedāšana. Tālāk no ekspess picas tika atvestas 30 lielās picas, kas bija mūsu pusdienas. Tad sākās superjautrais novusa turnīrs, jo jau pēc pus stundas puse bija kaut kur aizgājusi, bet pēc stundas tika spēlēts tikai uz dažiem galdiem. Njā, tauta ļoti aktīva, tāpēc viss beidzās par stundu ātrāk nekā plānots.

Tālāk aizvedu savu mazo gotiņu [ups] uz mājām, pēc tam braucām uz centru, satikāmies ar vēl dažiem itāļiem un hostiem, lai kopistiski aizietu uz kino. Nez kurš izvēlējās visidiotiskāko filmu, bet visi aizgāja uz to “my super ex-girlfriend” vai kā tur, ziniet, galīgs mēsls.. Tad kādu laiku vazājāmies apkārt pa Vecrīgu, meklējot “la Salsu”, no kuras beigu beigās viss lielais bars (lielākoties jau nīderlandieši ar saviem hostiem, kas pirms tam bija uz basketbola spēli, jo mums vietu pietrūka) tika izmests laukā. Es jau savā stilā sāku skaidroties ar to administratori, kura sāka man braukt augumā par to, ka es esmu pārāk sīka utt., utj., atteicās runāt ar mani latviski, kad es viņu palūdzu, par to un visu pārējo viņa tapa nosaukta par kuci un aizejot par fucking bitch. Principā es neesmu rupja, vienkārši man nepatīk, kad mani neņem par pilnu. Tā lūk. Tad pārējie aizgāja uz “Malibu”, bet es savējo aizvilku mājās, lai paspētu uz pēdējo autobusu, jo kaut kā ne prāta nemaz nebija viņai vēl izmaksāt taksi.

Me & Roberta
Chapter three

No rīta 11.30 bija jābūt etnogrāfiskajā muzejā, kur bija paredzēta neliela ekskursija. Tieši todien tur bija “Maizes svētki”, tā kā bija sabraukuši visādi (patriotiski?) cilvēki. Prezentējām m/d “Svinam tautas svētkus!”, lv grupa pacienāja visus ar speķa pīrādziņiem un ķimeņu sieru, es jau neteikšu, ka vairāki itāļu iekostie pīradziņi pēc tam nonāca miskastē, nu tāda cūcība… Un arī dziedot dziesmu par Jāņiem visi bija neaktīvi, kaut arī iepriekšējā dienā tika iedotas lapas ar vārdiem.

Pēc muzeja aizbraucām uz “Alfu”, devām saviem mīļajiem itāļiem 2h lai šopingo, daudzi vispār neko nenopirka, pāris meičas nopirka kaut ko sīku iekš Sepālas. Prasu savai, vai šī kaut ko nopirka, saka, ka nē, prasu kāpēc, tipa nebija viņas izmēra. Pie sevis nodomāju – “ne*irs”, un braucām uz centru. Tā kā vakardienas salūts, ar kuru mums iznāca aplauziens, tika pārcelts uz šodienu, tad bija jaaizpilda laiks līdz desmitiem. Atkal uz FC, šie visi rāvās uz otrajiem pirātiem, nu kas, mums žēl? Aizsūtam tos uz pirātiem, pasakam cikos filma, lai līdz tam blandās pa Stokmanu, paši aizgājām uz “Džonam Takeram ir jāmirst”, šī vēl bija vairāk vai mazāk neko, īpaši jau salīdzinot ar vakardienas filmu. Vienīgais, kas nepriecē ir cena – 3.50Ls. Sagaidījām itāļus no pirātiem, aizvilkāmies līdz makdonaldam, jo daži ļoti gribēja ēst, un tad ātri gājām skatīties salūtu. Man miegs trakoti nāca jau pēc kino, pēc salūta vēl aizgāju iepirkt divas salvešu paciņas un ar raibaļu braucām mājās, guļot stāvus pārpildītā trolejbusā.

Me & Roberta
Chapter four

Šim man vairāk nav spēka. Uzrakstīšu kaut kad. Vēlāk..
Es gribu gulēt.!

– 7.00 jābūt skolā, braucam ekskursijā
– pusdienas ēdam itāļu restorānā “Rosini” Valmierā (restorāns pieder gidam)
– tika apskatīta darbnīca keramikas cehā Vaidavā, Ķoņu dzirnavas, Rūjienas pienotava, kā arī ceptas desas Skaņā kalna parkā (itāļi desas uz ugunskura cepa pirmo reizi mūžā, viņi tā nekad nedarot)

The 1st day

Me & Roberta
Chapter one

No rīta piecēlāmies un pabrokastojām [laikam jau] bez starpgadījumiem. Tā kā man sanāca taisīties mazliet ilgāk, piedāvāju Robertai pasēdēt pie datora. Liels bija mans pārsteigums, kad viņa atteicās. O_o Autobusā, ļauni apkrāpjot RS, nenopirku Robertai biļeti. Es, principā, izrādot savu pieklājību, visu laiku pērku viņai biļetes, ja tā pavairāk nopērc, tad vispār jau tāda paliela summiņa sanāk.

Skolā. Bija vairākas t.s. iepazīšanās spēles, bet joprojām daudziem tos vārdus neatceros. Visādas runas, un tad ķeramies pie īsas savas valsts un skolas prezentēšanas. Tad seko direktora Ojāra Kalniņa runa/prezentācija, kurā viņš pastāstīja par savu darba vietu – Latvijas institūtu un ko tur vispār dara. Tālāk atkal prezentācijas, šoreiz ar mājasdarbiem par to, “ar ko mēs lepojamies”. Pa vidam vēl bija kaut kādas aktivitātes, kā arī neliela pārtikas uzņemšana, cepumi, vafeles, sula, pēc tam parādījās arī groziņi un pīrādziņi (ēdiens na haļavu ir viens no šī projekta pozitīvākajiem aspektiem :D).

Pēc kāda laika īrētais autobuss mūs aizveda uz pusdienām, tās bija more or less normal. Tālāk ar to pašu autobusu braucam uz Vecrīgu, kur notiek neliela vietējo skaistumu izrādīšana tipa ekskursija. Nākamais pieturas punkts bija ZB, viesi arī laimīgi līdz turienei tika aizgādāti. Spēlējām divas stundas, tad es savācu savējo hostu (pārējie jau arī gāja prom), un mēs braucām mājās. Tā kā man šodien bija treniņš, piedāvāju viņai nākt skatīties, šī piekrita, bet pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nolēma labāk palikt mājās, neteikšu, ka mani tas nepriecēja. Mājās pārrados ap desmitiem, bet man par laimi 22.30 viņa izdomāja, ka ir piekususi un vēlas iet gulēt. Man vismaz nebūs jācīnās ar problēmu par nesaprastajiem jautājumiem (=galīgi nesakarīgas atbildes, kas patiesībā ir jautājuma nesaprašanas auglis). Tagad es mēģināšu runāt more slowly and clearly. 8-|

The arrival day

Ougād… Man jau sen bija jābūt gultā… Tikai pāris vārdi.

Lidostā sagaidīju savu dārgo Robertu, un [bļ*] kā vienmēr – viņai kaut kur pusceļā bija pazudusi bagāža, vienkārši ideāls sākums. Nu ok, iedalīju viņai savu krekliņu un zeķes, lai cilvēks var uz pilsētu aizbraukt. Vakarā savācāmies kopā (gandrīz visi no 10 atbraukušajiem itāļiem ar saviem hostiem), pēc visai patizli un bezjēdzīgi pavadīta laika tika izdomāts, ka jāved viņi uz kino, lai, atbraucot mājās, šie uzreiz iet gulēt. Daži aizbrauca mājās, bet pārējie aizgāja uz “Mazuli”. Es jau nu vispār negribēju iet, jo filma man rādījās būt tizla, bet mana meitene gribēja iet uz kino, tāpēc… Pa starpām cenšoties neaizmigt, noskatījos filmu, kas izrādījās nedaudz labāka kā was expected, pēc tam mājās. Tagad jūtos trakoti piekususi, bet tā bija tikai pus diena, kas gan būs tālāk…

Ak tā, un par pašu Robertu. Hmm.. nu it kā normāla, bet tā angļu valoda viņai klibo. Bieži vien šī nesaprot, ko es cenšos viņai pateikt (šaubos, ka es runātu baigi nesaprotami), jau tā atkārtoju vairākas reizes, bet bieži vien arī tad viņa nesaprot, un es vienkārši atmetu ar roku. Citreiz es nesaprotu, kāpēc viņa man 5min cenšas pateikt kaut ko diezgan bezjēdzīgu, teiksim šodien viņa man skaidroja, kas ir kaktuss [neteikšu, ka lol]. Bet nu ok, varbūt vēlāk kļūs labāk.

Vēl viena lieta, kas man nepatīk ir viņas neizlēmība, nu, ja es prasu, vai tu gribi to un to, vai gribi darīt to vai to, es ceru sagaidīt atbildi jā vai nē. Tā vietā man jāklausās 100 reizes atbilde “nūūū es nezinūū..”, lai beigās viņā man pajautāju, ko gribu es. Nu sorry, ja es jautāju viņai, tad atstāju izvēli viņas ziņā, nevis pasaku vot tagad mēs iesim tur un tur. Jā, un kaut kā nekārtīgi viņa sameta visas savas mantas, lietas un drēbes (manā tik skaisti uzkoptajā, sakārtotajā un atbrīvotajā istabā). :/

To be continued.

Ah, btw, šī ir Roberta:

Kopsavilkums

Kamēr es turpinu sajūsmināties par sabiedrisko transportu, kura dēļ rodas visādas novirzes no plāna, visi kā apd**sušies ar to projektu.

Hmm, runājot par to projektu – rīt (t.i. jau šodien) jābrauc uz lidostu sagaidīt itāliete Roberta, kas nedēļu dzīvos, ēdīs un visādi citādi izmantos mana necilā dzīvoklīša pakalpojumus.

Tikmēr dabas frontē novērojams trakots aukstums no rīta un vakarā, bet kartums pa dienu. Pat normāli sagērbties nevar. Mušas un visādi citādi kukaiņi izskatās visnotaļ konfuzēti (no vārda confused) vai arī es vienkārši tik labi smaržoju, ka viņi nespēj atturēties un neuzlidot uz manis vai man piederošajām lietām.

Tas arī kopumā viss. Drīzumā varēs uzzināt arī manas un Robertas gaitas, un, protams, manu subjektīvo viedokli par Robertu kā personību.

RUS ? EST

Vai man vienīgajai liekas, ka ar pēdējā vārdā ir kaut kas hmm neparasts? Igauņiem it kā nepatīkot krievu valoda :D Ja izlasa kā trīs vārdus, bet tās garumzīmēm… uhh :D

Eksistenciālisma jautājumi

1) Aizliegtā augļa nogaršošana velkas mums līdzi jau no seniem laikiem. Kāpēc mēs vienmēr izjūtam tik lielu kārdinājumu pēc aizliegtā? Atliek vien pateikt, ka kaut kas ir aizliegts, un vienmēr atrodas kāds, kurš aizliegumu pārkāpj. Nelasi šo rakstu tālāk! Pilnīgi nopietni! Nu, nelasi, kāpēc tu lasi?

2) Pretēji lādētas daļiņas pievelkas, vienādi lādētas daļiņas atgrūžas. Tad kāpēc cilvēki otru pusi meklē līdzīgu sev?

3) Starp “jā” un “nē” ir “varbūt”. Starp “baltu” un “melnu” ir “pelēks”. Kāpēc izvēlē nevar būt vidējā varianta ar daļu no viena un daļu no otra? Gan jau, ka var būt, bet kāpēc tas gadās tik reti?

4) Kāpēc tu kaut ko dari, dari, dari, neredzot jēgu un atalgojumu, bet tomēr atkal dari, vēl cītīgāk un kārtīgāk dari, jēga vēl joprojām nav redzama, ieguvums arī; rodas spēka, miega, apņēmības iztrūkums un izsīkums – garīgi salauzta būtne, bet tāpat tu atkal sāc darīt, turpināt iesākto, un atkal dari, dari, dari… Kāpēc tu nepadodies?

5) Tev šķiet, ka tu esi jauks, mīļs, asprātīgs, piemīlīgs, tev patīk tavs atspulgs spogulī, kaut arī spogulis gandrīz vienmēr liekuļo, nerādīdams patiesību. Bet tu nekādi nespēj saprast un jau kuro reizi uzdod sev jautājumu – kādēļ to pašu nemana citi?