Par biļetēm un statusa atjaunošanu

9 09 2009

Ja esi students, 10-12.klases skolnieks vai mācies profesionālajā mācību iestādē un izmanto RS pakalpojumus, pērkot mēnešbiļeti ar 50% atlaidi, tad vajag izdarīt tādu lietu kā sava “statuta pagarināšana”, lai arī turpmāk varētu saņemt atlaidi.

Ir jāpaņem izziņa no mācību iestādes un jādodas un RS klientu apkalpošanas centru ar pagarinātu studenta/skolēna apliecību. Gadījumā, ja mācību iestādē tomēr ierodas pārvietojamais RS klientu apkalpošanas centrs (tas varētu notikt līdz 15.septembrim), izziņa nav jāizņem un nekur jādodas nav.

Taču apdomīgā RS piedāvā arī tādu fīču kā pārvietojamā klientu centra pasūtināšana uz savu mācību iestādi:

“Jau no šodienas ikvienas Rīgas mācību iestādes pārstāvis var zvanīt uz Rīgas satiksmes informatīvo tālruni 80001919, izteikt vēlmi uzņemt savā iestādē Rīgas satiksmes pārvietojamo klientu centru. Mācību iestādēs statuss tiks atjaunots visiem, kuriem ir personalizētais e-talons.”

Ak jā, un vislielākais bonuss pasažieriem tagad būs biļetes cena, ja to iegādājas pie vadītāja, kas tagad būs nu jau 0.60Ls. Ja godīgi, es biju pilnīgi šokēta par to, jo televizoru skatos reti, līdz ar to šo jaunumu biju palaidusi garām. Bet tagad, skatoties RS mājas lapu, ne pie Ziņām, ne pie Aktualitātēm neredzu informāciju par to, ka tiks paaugstināta biļešu cena. Kā tā?





Kā cīnīties ar uzmācīgu signalizāciju?

6 09 2009

Ievads.
Svētdienās cilvēki parasti vēlas atpūsties, kas, manuprāt, ietver arī tādu lietu kā izgulēšanos no rīta. Es arī gribēju izgulēties, bet diemžēl nesanāca. Pamodos pēc septiņiem no mašīnas signalizācijas, t.i., sākumā tas vēl pa pusei ietilpa manā sapnī, bet pēc tam skaņa kļuva uzmācīgāka, un es pilnībā pamodos.

Es neesmu pārāk pacietīga, līdz ar to pēc minūtēm piecām cēlos augšā, lai ietu paskatīties, kura kretīniskā mašīna man neļauj gulēt. Skaisti- sudraba mersis tieši zem logiem (neciešu meršus). Tā kā signalizācija negribēja pārstāt pīkstēt, bet manas dusmas, neapmierinātība un aizkaitinājums pieņēmās spēkā, par gulēšanu, kur nu vēl par aizmigšanu, varēju aizmirst.

Iztirzājums.
Atmetot domu par sapuvušu ābolu mešanu uz mersi, tika piezvanīts uz policiju. Sākumā problēmu vajadzēja izklāstīt 3 cilvēkiem, līdz beidzot, runājot ar 4.cilvēku, varēja ķerties pie risināšanas. Būtībā nekāds atrisinājums nesekoja, viņš tikai paskatījās, ka mašīnas īpašnieka adrese nav mūsu māja, pateica, ka esot Zolitūdes iela un kaut kur Rīgas rajonā, tātad visdrīzāk, īpašnieks ir kaut kāds uzņēmums. Šī informācija nedeva absolūti neko, un, šķiet, policijas darbinieki nemaz nesteidzās braukt pie mums, lai konstatētu sabiedriskā miera traucēšanas faktu. Droži vien, ka viņiem tas arī nav jādara.

Nopriecājos par to, kā strādā policija, un manam aizkaitinājumam pievienojās dusmas par to, ka mani kaitina tā stulbā signalizācija, bet sanāk, ka es likumīgi neko nevaru darīt, lai atgūtu mierīgu svētdienu.

Nobeigums.
Pēc kādām 3 stundām mašīna pazuda. Bet aizkaitinājums gan vēl nav pazudis.

Ja man nevar palīdzēt policija, tad sanāk, ka man vienkārši jāiet lejā ar nazīti un jādur pušu riepas, lai gūtu vismaz kaut kādu kompensāciju par miera traucēšanu. Un ja kāds mani ierauga, izsauc policiju, un mani apcietina par svešas mantas bojāšanu ar iepriekšēju nolūku, es sākšu trakot un aurot, lai mani uzskatītu par nepieskaitāmu, lai nevajadzētu sēdēt cietumā vai maksāt sodu.

Varbūt kāds ir iepazinies ar mūsu valsts likumiem uz zinās pastāstīt, kā likumīgā ceļā cīnīties ar uzmācīgu signalizāciju?

P.S. Numurs bija EL-7100





Kas tas ir?

3 09 2009

Es biju mežā sēņot. Tur gadījās redzēt kaut ko ļoti savdabīgu, es nezinu, kas tas ir, bet ļoti gribētu uzzināt.

IMAG0173

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Tikšanās lauku naktī

1 09 2009

Man ļoti patīk laukos. Klusums, miers, nekādas steigas un galvenais- var ik pa laikam redzēt kādu zvēriņu, kas man kā pilsētniecei liekas kaut kas neparasts (suņi un kaķi neskaitās). Pēdējais, ko redzēju, bija paliels, brūngans zaķis.

Bet stāsts būs par citu zvēriņu.

Iedomājies.
Nakts. Tumsa. Tik melna, ka neredzi iztieptu roku sev priekšā, kaut arī debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Laukos liekas, ka zvaigznes ir daudz tuvāk nekā pilsētā un tūlīt uzkritīs uz galvas.

Sagadījās, ka bija izdzerts pārāk daudz tējas, nācās ģērbties un doties ārā uz labierīcībām, kā pieklājas kārtīgiem laukiem- sauso tualeti, līdz kurai ejams kāds gabaliņš. Vienīgā gaismiņa ir no telefona, apkārt vispār neko neredz.

Kad gāju ārā no mājās, mani pārņēma paniskas domas par to, kāda ir varbūtība, ka man varētu uzbrukt kāds meža zvērs kā, piemēram, lapsa vai vilks. Šķiet kaut kāda intuīcija vai superspēja tomēr cilvēkam piemīt, jo pēc laiciņa es izdzirdēju urkšķi. Sastingu. Uzmanīgi klausījos. Pēc laika vēl viens urkšķis. Ieslēdzos mazmājiņā. Liekas smieklīgi, bet es nežēlīgi nobijos.

Pirmkārt, es nezināju, vai meža cūka bija mazs ruksītis vai arī liels kuilis. Vēl es nezināju, vai viņai labpatiktos iekļaut mani savā racionā. Nezināju arī, ko viņa man izdarītu, ja es viņu kaut kādā veidā sadusmotu. Nezināju, vai viņa muks prom no gaismas vai arī tieši otrādi- nāks uz to. Bet vislielākās bailes radīja tas, ka es pa tādu tumsu pat neredzētu, uz kurieni man ir jāskrien, ja nu viņa sadomātu man uzbrukt!

Kad neko neredz, zūd spēja novērtēt savus spēkus, spējas un apzināties savu ķermeni. Tas ir diezgan jocīgi.

Ar katru urkšķi likās, ka cūka nāk arvien tuvāk un ka viņa ir jau dažu soļu attālumā. Lai vai kā- nācās tomēr mērot ceļu līdz mājai, klausoties, vai neatskanēs skaņa, kas rodas, kad cūka dzenas kādam pakaļ.

Ar kādu atvieglojumu es aizvēru mājas durvis…

*
No rīta likās, ka bailes bija muļķīgas. Bet visvairāk bail ir tieši no tā, ka neredzi savu ienaidnieku. Redzēt nozīmē būt gatavam uz kaut ko konkrētu, bet pa tumsu- ej nu sazini, kas var notikt…

Šoreiz izpruku cauri sveikā, cūciņa paēda bietes.