Mood

11 09 2010

24 stundas dienā laikam ir par maz.
Too many things I want to do.





Pašnāvība*

26 03 2010

Visiem ik pa laikam uzrodas kādas problēmas, un ir atšķirīgi veidi, kā tās risināt. Galējais veids- pašnāvība.

Kāds vīrietis, ģimenes cilvēks, kam ir dēls pusaudzis, pakaras istabas vidū, cerēdams atrisināt problēmas ar parādiem, kas ir iekrājušies tiktāl, ka tos nav iespējams apmaksāt. Savā ziņā tas varētu pat likties smieklīgi, jo parādi šādā veidā paši neapmaksājas, bet atbildība tiek pārlikta uz sievu un bērnu, kuram bez morālas traumas uz mūžu, šķiet, neiztikt. Patiešām smieklīgi.

Bet, redziet, man nemaz nenāk smiekli, kad man pastāsta, ka puisis, kuru es vēl vasarā redzēju dzīvespriecīgi smaidām izlaidumā, ir izdarījis pašnāvību. Un es sāku domāt par to, kas pamudina jaunu, skaistu un pēc draugu izteikumiem- vienkārši lielisku cilvēku- izdarīt kaut ko tik šausmīgu. Savā pēdējā rakstā, viņš min to, ka mēs visi tāpat nomirsim, bet vai dzīvošana nav tā vērta?  Ir taču iespējams atrast vismaz kaut ko, pie kā pieķerties, kaut ko, kā dēļ būtu vērts rakties laukā no bedres. Ir tik žēl, ka viņam neviens nepalīdzēja atrast savu saules stariņu un tik žēl, ka tas tomēr neizrādījās kāds stulbs joks…

Pievērsīsim vairāk uzmanības tiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt, varbūt viņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Varbūt mēs varam izglābt kāda dzīvību…

*jebkura līdzība ar patiesām personām ir reāla





Ziema

28 01 2010

Man laikam tiešām patīk, ka ziema ir tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tāda, kādu es to atceros no bērnības, kad gājām uz mežu ar ragaviņām un slēpēm. Labi atceros manas oranžīgi sarkanās plastmasenes un ar sniegu aplipušās bikses. To, kā vienmēr nācās ragavās vilkt māsu, jo viņa bija pārāk maza, lai vilktu mani. Atceros sarkanos vaigus un sniega kalnu, kas no sevis tika nokratīts koridorā.

Vēlāk, ejot mājās no skolas, slidinājāmies no kalna. Somas nomestas kaut kur netālu. Mājupceļš zināmi ieildzis.

Sniega kaujas ar sētas puišiem un sniegavīri.

Cik laiks ātri iet. Un arī nebēdnīgais skatījums uz ziemu kaut kur pazudis.

Bet šogad es tomēr uzcēlu milzīgu sniegavīru ar milzīgu smaidu :))





Sarkanas asinis

15 02 2008

Un pēkšņi likās, ka sāp nevis pirksts, kurā iedūries rozes ērkšķis, bet kas cits.

Tā bija patiesība, kas nāca ar apziņu par to, kā nekad nebūs.





16-8-6-5…

21 01 2008

Es gulēšu visur, kur gribēšu, un tad, kad man gribēsies. Es teikšu, ka es esmu kaķis, un man jāguļ 16 stundas dienā. Viņi neticēs un teiks man, ka es neesmu nekāds kaķis, jo es pēc tāda neizskatos. Bet vai es izskatos pēc robota? Roboti nerunā pretī, bet viņi neraud. Neesmu robots.





Pāris kadri- BY

22 10 2007

Kā teica treneris pēc ēdināšanas viesnīcā/sanatorijā un “krāsaino zirnīšu” nopirkšanas veikalā- esmu atgriezies bērnībā. Padomju laiku iesaldējums. Minska=(Zolitūde+Imanta+Ziepniekkalns)x2, daudzstāvu daudzīvokļu māju pārsvars, turklāt vēl tiek celtas jaunas. It kā drausmīgi, bet no citas puses- daudz vairāk attīstīti nekā mēs, nē, drīzāk, ka vienkārši citā virzienā. Vismaz bija tāda patīkama tīrības sajūta.

Ļoti patika :D Noteikti gribu tādu kurpīti savā īpašumā

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Brīva vieta jūsu…

29 03 2007

Es atzīstu, man ļoti bieži ir slikts garastāvoklis. Es mēģinu ar to cīnīties, bet- atzīstu- tas nesanāk pārāk labi. Tas nav tikai tāpēc, ka man ir hroniska neizgulēšanās, arī tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki un viņu rīcība man KRĪT UZ NERVIEM. Es viņus nevaru paciest.

Es neciešu, kad mani traucē brīdī, kad es ĻOTI aktīvi ar kaut ko nodarbojos.
Kad man uzdod stulbus, bezjēdzīgus jautājumus.
Es neciešu mazos bērnus, kas skraida pa skolu aurodami, it kā kāds viņiem grieztu roku nost.
Mazos bērnus ienīstu arī tādēļ, ka viņi ir pārlieku perversi un pārlieku daudz ko atļaujas. (kurš pacietīs sākumskolnieku, kurš, garām skrienot, iekniebj vai iesit tev pa dibenu)
Es ienīstu, kad man nav taisnība.
Kad man liek justies stulbai.
Kad kāds ir labāks par mani. Tas manī izraisa iekšēju naidu, un mudina uz progresīvāku rīcību, lai šo nepatīkamo faktu labotu pēc iespējas ātrāk.
Es neciešu gaidīt. Arī personas (it īpaši tad, kad man kaut kur jāsteidzas).
Ienīstu, kad man kaut kas nesanāk, bet parasti daru tikmēr, kamēr sanāk.
Es neciešu lielāko daļu savu klasesbiedru, skolabiedru, tumsas bērnu (nē, viņi man nav neko izdarījuši, bet mani kretinē, ka viņi tā “uzcērtas”, nabaga pasaules apdalītie citādi domājošie), bārbijas, stulbas blondīnes, modeles [90-60-90 :@], (piedošanu, bet arī) daudzus blogerus (!!).
Man nepatīk bezjēdzīgas lietas un bezjēdzīgas nodarbes, mūsu valsts politika, kur visas ministrijas (īpaši izglītības) labāk par mums pašiem zina, kas un kā mums ir nepieciešams, varbūt es nejēdzu pārāk daudz no politikas, pārlieku par to neinteresējos, bet tāds viedoklis man ir šobrīd.
Man nepatīk, kad man piesienas.

Bet viss nav tik traki, ir arī daudz lietu, kas man patīk.

Pieļauju, ka es dadziem riebjos, daudzi mani necieš, ienīst, man nav vienalga, bet es pārdzīvošu (gan jau).
Es pati arī sevi bieži neciešu.

***
Tagad ļauju visiem pateikt kādu ļaunu vārdu par jebkuru un jebko. No negatīvā jāatbrīvojas (lai varētu uzņemt vēl vairāk negatīvā hāhā).