Meitene pēc izsaukuma

23 02 2007

Šonedēļ skolā vispār neesmu rādījusies, skaitās kā Projektu nedēļu, bet es atļāvos sev paņemt mini brīvdienas. Pievērsos laika trūkuma dēļ aizmirstai nodarbei- grāmatu lasīšanai. Šodien pabeidzu vienu, un man radās iedvesma, jo tur atradu pārsteidzoši daudz līdzību ar manām domām (pat visai nesen izteiktām), kaut arī ne pēc nosaukuma, ne arī sākot lasīt, par to nebūtu ne iedomājusies. Sakritība.

Nesen rakstīju, ka mani neuztrauc citu cilvēku liktenis. Citēju Žaneti Endželu: “Dāmas un kungi, jums vajadzēs attīstīt cīņas buļļa domāšanu- un attīstīt ātri. Jūs nevarat atļauties palīdzēt cits citam. Paskatieties sev apkārt. Puse no tiem, kuri ir šajā istabā, līdz gala pārbaudījumiem netiks. Ja vēlaties būt to skaitā, kuri paliks, paļaujieties tikai uz sevi. Nedomājiet par tiem, kuriem pāri jūs kāpsiet. Jūs nevarat būt droši, ka mainītās lomās viņi domātu par jums.”
Es dzīvi redzu kā cīņu un konkurenci, es cīnos par savu vietu zem saules. Dabiskās izlases rezultātā izdzīvo stiprākais, un es negribu palikt vājāko daļā, tāpēc es cīnos, cīnos par to, kas man pienākas un to, ko es vēlētos sasniegt un iegūt.

Šī grāmata pat nezinu kādēļ, bet nāk bezmaz vai kā atrisinājums un atbilde uz maniem jautājumiem. Tur nav diži poētiskās valodas un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, un arī tulkojums varbūt ir pārāk sauss, un tas būtībā ir notikumu atstāstījums, bet tā ir reāla persona. Es viņu gribētu satikt. “Muļķim dzīvot ir vieglāk,” un es nevaru viņai nepiekrist.

Viņa ir tumšmate ar doktora grādu, sieviete pāri trīsdesmit, izglītota sieviete, kura apzinās savu vērtību. “Es viņai ienesu daudz naudas; galu galā- mani pieprasīja daudz biežāk nekā divdesmitgadīgas blondīnes. Daudz biežāk. [..] Man atrast aizvietotāju nebūs viegli.” Nedaudz nesaprotami? Jā, viņai trūka naudas, jā, viņa sāka strādāt eskortpakalpojumu firmā un kļuva par meiteni pēc izsaukuma, es nelietošu vārdu mauka, ielene un prostitūta, jo tie skan daudz nepiedienīgāk. Es redzēju no saukumu “Meitene pēc izsaukuma”, bet tomēr paņēmu šo grāmatu, kāpēc? Nezinu.

Es sāku domāt par to, vai kādreiz esmu nosodījusi šīs sievietes, un nespēju atcerēties. Man šī profesija (?) neliekas nepieņemama, nē, es nesaku, ka tagad skriešu pieteikties kādā no tām visai apšaubāmajām firmām, es vienkārši viņas saprotu, nu, vismaz man šķiet, ka saprotu. Viss šis process, šis pakalpojuma sniegšanas process, tā ir tikai abpusēji izdevīga maiņa. Kā saka- es neesmu perversa, ka to saku, tu esi perverss, ja to saproti. Viņas nav samaitātas, samaitāti ir tie, kas maksā par pakalpojumu, samaitāti tāpēc, ka viņi maksā par savu ideju un vēlmju realizēšanu, jo viņas dara to, ko vēlas klients, bet kāpēc cilvēku pazemo par to, kas nenāk no viņa? Es viņas neaizstāvu, es vienkārši nesaprotu, kāpēc samaitātas ir viņas, nevis tie, kas izmanto viņu pakalpojumus. Visi kliedz, cik viņas ir zemu kritušas, klusībā vēloties vienu arī sev. Tu spēj pilnīgi un godīgi pateikt, ka negribētu? Neticu, ka jā.

Žanete Endžela “Meitene pēc izsaukuma”





Nav kā spēlē

22 02 2007

Un kāpēc gan dzīve nav tik vienkārša… Kāpēc nav restart pogas, nav undo action, nav undo words which I didn’t mean to say, kāpēc nevar saglabāt dzīvi un tad sākt vēlreiz no tās vietas, ja kaut kas nav iznācis?…

Nu bet kāpēc?

Kāpēc?

?





Jautrais vakars

21 02 2007

Aizeju mierīgu sirdi mazgāties, bet pēkšņi jūtu, ka ož pēc kaut kā svilināta. Uz galda palika svece, tāpēc sāku uztraukties- a moš tūlīt dzīvoklis nodegs, jāiet skatīties. Izlūks paziņo, ka uz galda nekas nedeg un arī virtuvē viss kārtībā, bet turpina ost pēc svilinātiem matiem (kurš gan nezina, kā ož svilināti mati), bet nu viss ir normāli, izņemot vienu, un tas viens ir kaķis. Mīļais mincītis bija uzrāpies uz galda un aizsvilinājis sev asti, rezultātā puse no viņa garajām spalvām uz astes pārvērtās smirdīgās oglēs. Es vispār brīnos, ka viņš viss nenosvila, bet tikai aste. Pats tagad nelaimīgi skatās uz to savu asti, īsti nesaprazdams, kas ar viņu noticis un kāpēc tā aste izkatās tik dīvaini. Žēl kaķīti, viņš izskatās ārkārtīgi nožēlojami.





Murgs

20 02 2007

Sen nebija nekadi murgi redzēti. Izbaudīju vienu pagājušonakt. Visi notikumi tajā risinājās ar to, ka mani no rīta modina, gar acīm palika melns, tad sākās kaut kādas skaņas tik drausmīgas, ka es vairāk nevarēju izturēt, mēģināju atvērt acis, bet nevarēju, tikmēr skaņas kļuva vēl ārprātīgākās un man visbeidzot izdevās atdabūt vaļā acis. Nakts vidū pamostos ar drausmīgām bailēm.

Un vēl saka, ka mēs murgojam par to, no kā visvairāk baidamies. Miega trūkums organismā?

Bērnības murgs bija laikam tikai viens, turklāt diezgan bieži atkārtojās, tieši šī iemesla dēļ vienmēr gulēju pirmajā stāvā (mums ar māsu bija divstāvīga gulta). Bezdibenis, milzīgas klintis vai akmens bluķi, nelīdzeni, un es skrienu pa tiem, izvairīdamās no bedrēm. Un ko gan tas var nozīmēt?…





St.V.

14 02 2007

Tas, vai tev patīk (svini, neignorē) Valentīna dienu, 95% ir atkarīgs no tā, vai tev ir draugs/draudzene, tā tas ir.

Skolā starprīžos skanēja daiļās love dziesmas, pārdeva rozes un sīči pārlaimīgi sprindzināja sarkanus sirds formas balonus. Bet manā garderobē vēl joprojām nav atrodams neviens sarkanas krāsas apģērba gabals, neskaitot apakšveļu.





Yess!

13 02 2007

Beidzot, beidzot es to izpelnījos:
“Tu esi ļauna!” ]:)

***
Māsa saka, ka daudzi cilvēki [klasesbiedri] no manis baidās, ka es it kā esmu iebiedējusi viņus (man nav ne jausmas kā, kad un kāpēc). Atklāti sakot, man tas liekas smieklīgi, jo vispār neredzu īstu pamatojumu tādai rīcībai. Kaut gan man patiesībā ir bez maz vai gluži vienalga, vai viņi ar mani runā, vai ignorē, jo bezjēdzīgas sarunas man lielākoties liekas nefascinējošas.

Citi mani nosauktu par nesabiedrisku, bet es neesmu nesabiedriska, es protu būt pat ļoti sabiedriska, vienkārši es nebiedrojos ar cilvēkiem, kuri mani nesaista, jā, tas ir ļauni, tas ir egoistiski, taču katram ir tiesības izvēlēties, ko viņš vēlas sev redzēt apkārt, ar ko komunicēties un ar ko nē. Jā, es esmu egoiste, jo mani neuztrauc citi cilvēki, es pirmām kārtām domāju tikai un vienīgi par sevi, iespējams, ka tas patiešām ir slikti, bet vai es neveidoju savu dzīvi? Kāpēc man jāveido un jāuztraucas par citu cilvēku likteni, galu galā katram ir galva uz pleciem, un, ja cilvēks ir tik slinks, ka paļaujas tikai uz apkārtējiem, tad viņš vienkārši nespēs izturēt dzīves konkurenci, “вы слабое звено, прощайте”.





Sestdienas veikums

11 02 2007

Uztaisīju vairāk kā 100 suši, normāli :D Bet tagad esmu atgājusi un gatava nākošajam simtniekam vai pat vairāk. Prieks, ka mans veikums tika novērtēts par labu esam, nūū, vismaz pāri nekas nepalika :)

Un tomēr patīkami ir iepriecināt citus.