Tikmēr

25 07 2006

nodarbināšu visus ar vēl vienu globālu jautājumu.

Visstulbākā lapas adrese vai vienkārši saturs.

Mans variants: www.esklustupieaugusi.lv

Advertisements




Miss Veiklā

25 07 2006

Nevaru vien beigt sajūsmināties par savu veiklību, šķiet, ka nav tādu lietu, ko es nevarētu sabojāt, saplēst utt., ieskaitot sevi pašu :)

Jūtos nedaudz dīvaini, bet tas laikam ir normāli. Tagad sēžu un gaidu transportu, kas mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu. Cerams, ka drīz būšu atpakaļ.

Cerība mirst līdz ar muļķi? :D

Rest in … :)





Globāls jautājums

23 07 2006

Kāpēc smailiji lielākoties ir dzelteni? (neskaitot zaļos – vemjošos – un sarkanos – dusmu izvirdumā)
Man pat nav variantu :D





Bildēs

22 07 2006

Daži pēdējo dienu novērojumi.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





21.gadsimts

20 07 2006

Vakar es uz savas ādas izjutu to, cik atkarīgi mēs esam no elektroprecēm un elektrības. Tā nu sanāca, ka no rīta pēkšņi ne no šā ne no tā dažās mana rajona mājās pazuda elektrība. Varu uzreiz pateikt, ka parādījās tā tikai pēc pusnakts, loģiski, ka 20min pēc tam, kad es biju aizgājusi gulēt. Ja pa dienu vēl var atrast, ar ko sevi nodarbināt (es, neraksturīgi mūsdienu jaunatnei, ķēros pie grāmatas lasīšanas un padarīju vēl šādas tādas lietas), tad, kad palika tik tumšs, ka nevarēju saskatīt burtus, radās problēmas ar sevis nodarbināšanu, kā rezultātā no manas puses sekoja galīgi nepierasta rīcība – es aizgāju gulēt jau divpadsmitos (pati esmu šokā :)

Ļoti priecājos, ka ārā nebija pārāk karsts, jo tad visi produkti noteikti būtu kļuvuši nelietojami. Tātad nestrādā ledusskapis, putekļusūcējs, TV, dators (!!), nav arī karstā ūdens (arī ļoti patīkams fakts). Visa dienas kārtība ir izjaukta, nekādus ieplānotos mājas darbus izdarīt nevar. Vispār visu dienu jutos kā ne savā ādā, un kas būtu, ja šis jautrais pasākums ilgu kādu nedēļu… O_o Bet agrāk cilvēki taču kaut kā dzīvoja un neko – izdzīvoja… Esam izlutinājuši sevi.





Par tūristiem

19 07 2006

Un kāpēc mani tracina visi tie tūristu un iebraucēju bari? Pa centru vispār nav iespējams normāli pārvietoties, visu laiku nākas noskatīties tajos neskaitāmajos tūristos. Patiesībā, neko jau viņi man nedara, tad kāpēc man nelabi paliek jau no skata vien? Pensionāru bars (vācieši, poļi vai vēl kādi citi), kas fotogrāfējas pie strūklakas, jēli atsedzot savas pērļu baltās protēzes samākslotā smaidā, kamēr gids kaut ko stāsta, aizrautīgi žestikulējot ar rokām un rādot uz operas pusi; ķīnieši, japāņi vai malaizieši (man tāpat visi uz vienu ģīmi), apkrāvušies ar milzīgām somām, fotoaparāts pakārts uz krūtīm, lai jebkurā brīdī varētu iemūžināt kaut ko, ko būs pamanījusi galva, kas gandrīz vai nedabiskos leņķos grozās, pētot apkārtni; protams, nedrīkst aizmirst arī par itāļiem, kas apmainās ar telefona numuriem ar jebkuru meiteni īsākos svārkos un atkailinātākā krekliņā; utt.
Tomēr valstij laikam ir izdevīgi redzēt visus šos cilvēkus, notērējam savus ietaupījumus vietējos krogos. “Brauciet un atstājiet savu naudu mums!” politika, ai, bet laikam tā ir visur, un savu nepatiku es varu iebāzt kur vien vēlos.





Par jūru

16 07 2006

Trakoti spēcīgs vējš, smiltis iet pa gaisu, koki lokās vējā. Cilvēkus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, jo visi baidās no vēja un smiltīm, kas sāpīgi sitas pret kailajiem locekļiem. Eju un neko neredzu – mati pland pa gaisu. Jūra trako, un, lai blakus stāvošs cilvēks ko dzirdētu, ir jāpaaugstina balss. Saspraužu matus un apbrīnoju milzīgos vilņus, man mute paliktu vaļā, ja vien nebūtu baiļu no smilšu daudzuma, kas pēc tam tur atrastos. Šie viļņi nepārprotami vilina, es uzloku bikses un iebrienu ūdenī, bet tas ir par maz, vienkārši nespēju atturēties – pārģērbos un gāju peldēties. Tas ir smieklīgi un citiem neizprotami, bet es sajutos kā dieviete, brīva kā putns debesīs, kaut gan man nav ne jausmas, kā jūtas putns, man gribējās kliegt un smaidīt bez apstājas. Tas bija dievīgi, un nekāda sakara ar dievu. Could live that day over and over again..