See you

Eh…

Tagad varētu veselas nezin cik rindas ar šitādiem eh pierakstīt. Man vismaz parasti paliek vieglāk, ja kādam izstāstu visas savas bēdas. Parasti gan šī pastāstīšana izvēršas par drukāšanu, tā nu ir sanācis, ka daudz vairāk laika pavadu runājot on-line, bet tā jau ir cita opera.

Laiks vienkārši brīnišķīgs, būtu interesanti, ja tagad sāktu pūt cilvēki, būtu jauka un visnotaļ interesanta parādība. Sapūt aiz mitruma, sava slinkuma un stulbuma, un nevēlēšanās kaut ko darīt. ]:) Ļauni, bet es dažiem no sirds to novēlētu.

“Pēkšņi man likās
Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu..
Saule cēlās un krita
laiks atvadīsies
Ir rudens
Ļaudis klīst pa vientuļām peļķēm..”

Pēdējā laikā labo sanāk darbība “crop”, aizvācam no dziesmas visu lieko, paliek ļoti saturīgs teksts :D

Un tagad es atvados no savas bezrūpīgās vasaras, no visiem jaukajiem brīžiem, neko nenožēlojot, ar smaidu atceroties to, kas bijis. Pēc rudens nāks ziema, pēc ziemas – pavasaris, un pēc pavasara es atkal sagaidīšu vasaru – laiku, kad atļauts viss, ko vēlies, un kur vēlies. Trakums glābs pasauli. :P

Nesanāk…

Ir cilvēki, kuriem nesanāk, un labi vien ir, ka nesanāk.

Laikam nekad nebiju īsti sapratusi šīs reklāmas būtību. Bet ko darīt, ja nekas neizdodas? Vai ir vērts mēģināt kaut ko darīt, zinot, ka tas atkal beigsies ar to pašu, kā iepriekš. Nav patīkami redzēt, kā sabrūk kāršu namiņš, bet vēl nepatīkamāk ir zināt, ka tas kuru katru brīdi var sabrukt, un katra nākošā kārts var izrādīties liktenīga. Ar katru soli samazinās pārliecība par sevi, un jo vairāk ieplānotā neizdodas, jo pārliecības kļūst mazāk, līdz kādu dienu tā var arī pilnībā pazust, un tad, paniskās bailēs no visas pasaules, ir cieši jānoslēdz sava ārēja čaula un jāieiet sevī. Šādi cilvēki ir bīstami sabiedrībai, bet galvenais – paši sev.

Dzīve esot mūžīga cīņa par vietu zem saules, bet kādu dienu pietrūkst spēka cīnīties, jo neredzi sada darba augļus. Nav cīņas bez uzvarētāja, un cīņas bez zaudētāja. Bet visam ir jābūt līdzsvarā, tad jau pēc neveiksmēm būtu jānāk uzvarām? Tad jau ir jēga cīnīties? Ir jēga pūlēties?

Tikai mierinu sevi…

6/7

Nē, tomēr pastāstīšu par tūristu, pie reizes piemetīšu arī pāris vārdus par sestdienas nakti pilsētā.

Neskaitot to, ka nācās aizbēgt tālu prom, lai nedzirdētu vietējās slavenības dziedot (khe un to saucot par dziedāšanu…) par “vāverītēm” un vēl sazin ko tur, bija tīri jauki. Protams, ka tas, kā dēļ vispār piedalījos šajos pasākumos, jau atkal netika īstenots, jo tad, kad beidzot izdevās nomedīt kuģīti (plkst. 5), asprātīgi tika pateikts: “No, no, go home”. Līdz ar to nekāds brauciens nenotika, kaut arī programmā bija rakstīts, ka kuģītis braukā līdz 6.00.

Pa visu maršruta laiku nepārtraukti tika ražots trakoti liels C vitamīna daudzums, cerams, ka pārāk nekritu pārējiem uz nerviem ar saviem histēriskajiem un neapturamajiem smiekliem [nevietā] :D

Uz batutiem beidzot saņēmos iemēģināt uzmest salto. Vienreiz miniet, vai man sanāca. Loģiski, ka nē. Lai arī cik reižu es mēģināju, visu laiku tikai uz dibena kritu, sasniegums bija piezemēties tupus uz ceļiem. Viss beidzās ar apdauzītiem elkoņiem un traumētiem ceļiem (arī vēl nesadzijušo) btw onkulītis ļāva 15min vietā lēkāt 20min, laikam tāpēc, ka plkst. bija 3 :D

Tūristi pagadījās tikai uz rīta pusi. Tad es tieši beidzu apvainoties uz pārējiem un nokāpu nošļūcu lejā no ceļa zīmes (staba), piegāja divi vai nu turki, vai nu itāļi vai spāņi, velns nezināja kas. Pajautāja, vai mēs nezinām, kur ir Teātra iela, ēm nu mēs nezinājām, tā arī viņam pateicu, viņš man neticēja: “I don’t believe that you don’t know!”, “we really don’t know, believe me”, tad sekoja vēl pāris frāzes, pēc kurām man nezin kāpēc savajadzējās izmest vienkārši idiotisku teikumu – “We are idiots!”. Tūrists sniedza man roku, apsveica (“congratulations”), nu es arī ņemu un paspiežu viņam to roku, un kamēr es esmu aizņemta ar rokas spiešanu, viņš paņem un noskūsta manu roku O_o Tā lūk man gāja ar tūristiem.

Mana pilsēta no rīta izkatījās vienkārši atbaidoši, tā teikt, līdz ausīm mēslos grimstoša, kā viena liela miskaste.

Pēc saullēkta sagaidīta uz soliņa pie Melngalvju nama, galvu atbalstot uz blakus esošā pleca, mājās dodamies ar pirmo autobusu. Atļāvos ieturēt agrās brokastis un devos pagulēt līdz 11.

Klasiski

Eh.. un kur gan palikušie romatiķi, un kāpēc tiek aizmirstas klasiskas vērības?

Vakar mana roka tika noskūpstīta veselas divas reizes, žēl tikai, ka pirmais bija nezin kādas tautības piedzēries tūrists :) (labāk nezināt, kā un kāpēc nonāca līdz šādam iznākumam :D)

Baltā nakts

So, 26.-27. augustā (naktī) notiks, kā autori paši izsakās “vēl nebijis notikums – Mūsdienu kultūras forums „Baltā nakts 2006”. Baidzot sagaidīju pasākumu, kuru jūtu aicinājumu apmeklēt, tā teikt, pasākums sirdij un dvēselei, vienmēr māksla man ir bijusi ļoti tuva, solās būt ļoti jauks pasākums, ai nu labi, tikai žēl, ka es visu šito d***u :D Vienvārdsakot – viss pa brīvu, tāpēc arī eju, turklāt viens no programmas piedāvājumiem izskatās pēc brauciena ar kuģīti, kas patiešām ir viens fascinējošs piedāvājums (“Muzikāls brauciens pa Daugavu”). Tā kā vāciet kopā sen neredzētos draugus, un aidā pa naksnīgajām Rīgas ielām baudīt nakts burvību :P

Programma:

Veiksmīgs izbrauciens

caurums biksēs

Domas naktī

Un tomēr, lai arī kā daži gribētu to noliegt, ir domām spēks. Varbūt tas nav īsti noraksturojams vispārpieņemtajos terminos, varbūt te ir kaut kas mistisks, bet tomēr domām ir spēks. Kāpēc tad mums liekas, ka mēs spējam saprast cilvēku tikai no acu skatiena un bez vārdiem?

Domas ir dažādas, ir dažādi to veidi un izpausmes, un, patiesībā, arī domāt ir jāprot. Dažreiz pat ir ļoti vajadzīgs palikt divatā ar savām domām, maldīties bezizejas domu labirinta tīmeklī, aizmirst par laiku un būt vientulībā ar savām domām, lai tiktu skaidrībā ar tām, taču parasti tas tikai visu sarežģī, un nekas skaidrāks nepaliek.

Man patīk domāt pa naktīm, tas ir mans mīļākais diennakts laiks. Es beidzot sapratu, ar ko mani vilina nakts. Tumsā pat pazīstamas lietas un vietas ieraugi savādāk, it kā no jauna. Tas ir laiks, kad visi normālie cilvēki guļ gultās un uz ielas ir tikai daži vientuļi gājēji, neviens netraucē, neuzspiež savu sabiedrību, var izjust pilnīgu brīvību un neviens tevi neierobežo, nav nosodošu skatienu un vārdu, kā tikai izdari kaut ko TEV normālu, bet citiem pilnīgi neizprotamu. Un vēl zvaigžnotās debesis, tajās kaut kas ir, un arī meness aukstumā un maldinoši atstarotajā gaismā.

Es arī labprātāk strādāju naktī, tas atkal tāpēc, ka neviens netraucē, turklāt naktij piemīt kaut kāda atmosfēra, varētu pat teikt radoša (vismaz man), rodas jaunas domas un idejas, un galvenais, ka arī izdodas veiksmīgi tās īstenot un kaut ko radīt.