Nr.3 Par prezidentālu republiku

26 07 2010

Turpinot vēlēšanu programmu komentēšanu, no sava subjektīvā viedokļa izteikšu dažus komentārus par nākošo vēlēšanu programmu, kuras autori ir partija “Par prezidentālu republiku“.

Sākumā jāmin, ka uzticību neiedveš jau tas, ka partija dibināta tikai šogad martā. Savākušies tādi vecie jūras vilki + izlasīti vēl daži bezmaz vai no visām citām iespējamām partijām. Otrais aizdomīgais punkts ir pārlieku daudzais izsaukuma zīmju skaits viņu vēlēšanu programmā. Pavelk uz tādu fanātismu. Programma kopumā vairāk atgādina vienkārši visu esošo nozaru uzskaitījumu ar piebildēm par to, ko būtu labi nodrošināt. Tomēr jāpiebilst, ka tiek minētas arī dažas konkrētas lietas: PVN atkal 18% un ĪN 21% (un vēl ar progresīvo likmi). Tiešām nezinu, vai mūsu valsts izvilks tik biežu likmju maiņu (domāju- arī Eiropa īpaši neatbalstīs likmju pazemināšanu), apšaubu arī gatavību Latvijā ieviest progresīvo likmi, kas noteikti radīs haosu un palielinās ēnu ekonomikas daļu.

Īsti nepatīk man arī viņu ideja par kaut kāda protektionisma ieviešanu- “Iekšējais tirgus aizsargājams no importa precēm, ja analogus ražojam Latvijā.” Izklausās labi, bet Eiropai noteikti būs pretenzijas, jo ES taču iestājas par brīvu tirdzniecību. Tāpat arī centralizēta lauksaimniecības produktu realizācija ārvalstu tirgos- piens uz Lietuvu vai?
Un tomēr izskatās, ka viņi spiež uz pensionāriem, jo sola mīnimālo pensiju vismaz iztikas minimuma apmērā.

Vienīgais, kas patika- “Deputātu skaits samazināms uz pusi.” Tikai arī utopisks priekšlikums- ievēlēs taču simtu, un, ja 50 metīs prom, viņus pašus arī izmetīs.

PPR programma meklējama te

Advertisements




Programma

24 07 2010

Neveiksmīgas sagadīšanās pēc esmu spiesta kādu laiciņu uzturēties slimnīcā, un, tā kā pašsajūta jau ir krietni labāka, apmeklētāji regulāri piegādā svaigu lasāmvielu. Tā nu šodien tiku pie avīzes “Diena“. Tā kā tuvojas vēlēšanas, viņi taisās publicēt visus partiju sarakstus un viņu programmas. Šodien goda vietā- PCTVL.

Lasīju viņu partiju programmu un, ziniet, man sanāca smiekli, jo, šķiet, ka viņi sola pilnīgi visu. Tāds nedaudz utopisks apcerējums viņiem iznācis. Viņi sola pat pārāk daudz, turklāt daži no solījumiem ir krietni pārspīlēti, izšķērdīgi un nereāli. Nav nekāda balansa starp “mēs paaugstināsim”, “pieaugs trīs reizes” un tp, kurā vietā viņi to naudu raus. Galvenais, ka viņiem ir naiva pārliecība, ka viss būs ideāli. Smieklīgs solījums: “Katrs strādājošais iegūs tiesības izmantot daļu no sava ienākuma nodokļa medicīnas pakalpojumu, veselības apdrošināšanas un izglītības apmaksai”. Man kaut kā liekas, ka tas ir iespējams jau kādu laiciņu.

Vispār, jā, laba anekdote. Iesaku palasīt un sirsnīgi pasmieties. Īpaši par to, ka viņi attīrīs valsti no korupcijas, padarīs godīgu un “atteiksies no otršķirīgām valsts funkcijām”, lai kādas tās arī nebūtu.

PCTVL programma.





Auksts

6 11 2008

Tāds aukstums, ka, nakts melnajā agrumā ejot uz mājām, acis salst ārā. Bet man laikam tas patīk. Es gaidu sniegu, kad varēs iet uz mežu pikoties vai nošļūkt no kalna un pēc tam mājās iet ar slapju pakaļu. Iekrist sniegā un skatīties zilajās debesīs, kad liekas, ka tās tūlīt kritīs virsū.

***

Man nepatīk sievietes ar īsiem matiem, jo viņas pārlieku līdzinās vīriešiem. Man ir gari, brūni mati, tikai nevaru pateikt, vai tas ir šokolādes, kastaņu vai lazdu riekstu brūnums.

Es vilkšu svārkus, tāpēc, ka visas staigā biksēs. Es tev ļauju atskatīties uz mani.

***

Saulespuķu sēkliņas uz balkona malas, lai zīlītes var pamieloties.

Kad viss būs apēsts, izbēršu vēl, lai viņām vienmēr būtu kur nākt.

***

Kāpēc vienmēr parasti nav vienmēr? Kāpēc tas pārtop par “dažreiz”, “līdz kādam laikam” vai “vienmēr, izņemot”. Kaut nu tā nebūtu.





Sarkanas asinis

15 02 2008

Un pēkšņi likās, ka sāp nevis pirksts, kurā iedūries rozes ērkšķis, bet kas cits.

Tā bija patiesība, kas nāca ar apziņu par to, kā nekad nebūs.





16-8-6-5…

21 01 2008

Es gulēšu visur, kur gribēšu, un tad, kad man gribēsies. Es teikšu, ka es esmu kaķis, un man jāguļ 16 stundas dienā. Viņi neticēs un teiks man, ka es neesmu nekāds kaķis, jo es pēc tāda neizskatos. Bet vai es izskatos pēc robota? Roboti nerunā pretī, bet viņi neraud. Neesmu robots.





Less contrast

21 12 2007

Cilvēki aizmirstas sasodīti ātri, kad viņi dažādu iemeslu dēļ vairs neatrodas blakus. Tāpēc “es tevi nekad neaizmirsīšu” ir diezgan daudz melots. Ar laiku atmiņas gaist, un līdz ar spilgtumu pazūd arī iemesli atcerēties galvenās darbojošās personas, kas arvien retāk uzpeld atmiņā. Un tā agrāk tik tuvam cilvēkam pēc laika var paiet garām kā jebkuram svešiniekam.

Mānām sevi, jo svarīgais izrādās mazsvarīgs vai nevajadzīgs.





(ne)Apmierinātība

17 12 2007

Kaut kādā smadzeņu krokā aizķērās frāze- laime var būt tikai vienreiz mūžā, pārējais ir tikai apmierinātība.

Bet ir arī otra puse:

es nekādi nesaprotu, no kurienes rodas tā neapmierinātība, tā burkšķēšana un mūžīgā sūdzēšanās, tas naids, dusmas? Kā iemācīties nebūt tai švammei, kas uzsūc optimisma pārņemto cilvēku aizvadīto negatīvismu. Kā iekustināt slēptās spējas, kas kontrolēs emocijas brīžos, kad ziepju burbulis plīsīs. Tik nepatīkami ir apzināties savu esamību un milimetru platas robežlīnijas, tik nepatīkami ir apzināt sevi kā no ķēdes norāvušos suni. Kur likties brīžos, kad zūd dzīves vērtība, kad sāc saprast, kāpēc cilvēki labprātīgi dodas karot?
Bail to tā, ka kādreiz beigas nebūs tik labas.

*

Nez kad būs mans laimes brīdis? Varbūt kāzas, nekas cits pagaidām prātā nenāk.