Ziema

28 01 2010

Man laikam tiešām patīk, ka ziema ir tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tāda, kādu es to atceros no bērnības, kad gājām uz mežu ar ragaviņām un slēpēm. Labi atceros manas oranžīgi sarkanās plastmasenes un ar sniegu aplipušās bikses. To, kā vienmēr nācās ragavās vilkt māsu, jo viņa bija pārāk maza, lai vilktu mani. Atceros sarkanos vaigus un sniega kalnu, kas no sevis tika nokratīts koridorā.

Vēlāk, ejot mājās no skolas, slidinājāmies no kalna. Somas nomestas kaut kur netālu. Mājupceļš zināmi ieildzis.

Sniega kaujas ar sētas puišiem un sniegavīri.

Cik laiks ātri iet. Un arī nebēdnīgais skatījums uz ziemu kaut kur pazudis.

Bet šogad es tomēr uzcēlu milzīgu sniegavīru ar milzīgu smaidu :))

Advertisements




Oranžās uzlīmes

15 01 2010

Šodien beidzot tiku pie ilgi noskatītā zelta retrīvera!

Nav jau īsti tā, ka man bija vajadzīga vēl viena mīkstā mantiņa, kas papildinātu jau esošos apputējošos un skapī aizmirstos krājumus. Bet… viņš ir tik mīlīgs! Plus vēl viņš pamanījās man diezgan labi uzlabot sabojāto garastāvokli. Un viņam ir tādas acis… un plūmes deguns… Es viņu nosaucu par Plušķi.

Šķiet, ka Narvesena uzlīmīšu  krāšana jau sāk kļūt par nacionālo sporta veidu.

P.S. I bet, ja tu līdz valentīndienai sakrāsi 40 uzlīmes un nopirksi savai draudzenei sunīti, viņa būs starā. Tas nekas, ka sen jau pāri mīksto mantiņu vecums. Dažreiz vienkārši gribas būt bērnišķīgām…