Kāja

Piefiksēju, ka, sēžot blakus vadītājam, mana labā kāja neapzināti novietojas uz papēža, pirkstgaliem paliekot atrautiem no zemes. :D

Un pie ērtībām tomēr ļoti ātri pierod.

Kā lai…

Es vēlos, lai caur mani iziet dievišķas vai pārdabiskas matērijas sakopojums, kas uzsūktu visu ļauno un satrūdējušo. Tas neļauj man dzīvot, un tas neļauj dzīvot ap mani esošiem cilvēkiem. Dažkārt man šķiet, ka tā ir apsēstība, taču es nespēju saprast, no kurienes tas viss ir radies, vai arī varbūt tas jau kopš pašiem pirmsākumiem sēž manī iekšā un grauž mani, manas šūnas un dvēseli, ja no tās vēl kaut kas ir palicis pāri. Es nespēu samierināties, es nespēju neanalizēt un nepievērst uzmanību katram sīkumam, kas izraisa neapturamu naida un dusmu vilni. Kā orkāns šis vilnis nesas pāri visam un visiem, ko sastop savā ceļā, iznīcinot pēdējās cilvēcības paliekas. Agrāk tā nebija. Ja es beidzot spētu saprast, kas ir noticis, kas ir ne tā, varbūt vēl visu varētu glābt. Bet bezdibenis ir pietuvojies pārāk tuvu, bezdibenis, kurā ir zaudēti tie, kuri ir nenovērtējami svarīgi. Kur pazūd mana apziņa? Kāpēc man tiek liegts saprast to, cik ļoti es nodaru pāri citiem? No kurienes viss tas ļaunums, naids un vienaldzība un kāpēc man ir jācieš šis sods?
Ar asarām mazgājot asiņojošo sirdi, jau kuro reizi jautāju sev- kāpēc es tā daru un kāpēc man liekas, ka savādāk nevaru.