9,00 Ls

29 08 2008

Vienā no tām dienām, kad gandrīz viss iet greizi, es sajutos kā dzīvnieks, kā mazs grauzējs: žurka, kāmis, jūrascūciņa vai degu. Es burtiski redzēju sev apkārt būri, es tikai tagad pēkšņi sapratu, ka tāds ir. Šis būris ierobežo dzīvi, dzīves platību, bet tur ārā ir vēl daudz kas cits, kas nav aizsniedzams. Un skriešana pa riteni ir bezjēdzīga, jo nekur nevar aizskriet. Riņķī apkārt.

Un tad vēl bija uzraksts: “Lūdzu, dzīvniekus ar rokām neaiztikt!”
Un neviens jau arī neaiztiek. Es laikam kožu. Vai arī man var izbakstīt aci vai salauzt kaut ko, vai sabojāt, vai padarīt par nederīgu. Un tad mani neviens nepirks.

Kas mani nopirks? Visi atnāk un aiziet. Neviens nevēlas uzņemties rūpes par vēl kādu, turklāt grauzēji smird, jo viņi pietaisa būri, kurš smird, ja to neiztīra, un neviens negrib tīrīt ārā grauzēju izkārnījumus.

Vai arī nav naudas. Nu kā- kredīts par māju, mašīnu, ledusskapi, veļasmašīnu, virtuves iekārtu, baseinu, kažoku, zārku, vietu kapos. Visu mēra naudā, bet, ja naudu aizņemas, tad tev tās nav, tātad tu esi nabags. Kā baznīcas žurka. Kā grauzējs. Veikalā. Būrī. Blakus man.

Mēs visi pārdodamies.

Kāda ir tava cena?