Cilvēki aizmirstas sasodīti ātri, kad viņi dažādu iemeslu dēļ vairs neatrodas blakus. Tāpēc “es tevi nekad neaizmirsīšu” ir diezgan daudz melots. Ar laiku atmiņas gaist, un līdz ar spilgtumu pazūd arī iemesli atcerēties galvenās darbojošās personas, kas arvien retāk uzpeld atmiņā. Un tā agrāk tik tuvam cilvēkam pēc laika var paiet garām kā jebkuram svešiniekam.
Mānām sevi, jo svarīgais izrādās mazsvarīgs vai nevajadzīgs.
Kaut kādā smadzeņu krokā aizķērās frāze- laime var būt tikai vienreiz mūžā, pārējais ir tikai apmierinātība.
Bet ir arī otra puse:
es nekādi nesaprotu, no kurienes rodas tā neapmierinātība, tā burkšķēšana un mūžīgā sūdzēšanās, tas naids, dusmas? Kā iemācīties nebūt tai švammei, kas uzsūc optimisma pārņemto cilvēku aizvadīto negatīvismu. Kā iekustināt slēptās spējas, kas kontrolēs emocijas brīžos, kad ziepju burbulis plīsīs. Tik nepatīkami ir apzināties savu esamību un milimetru platas robežlīnijas, tik nepatīkami ir apzināt sevi kā no ķēdes norāvušos suni. Kur likties brīžos, kad zūd dzīves vērtība, kad sāc saprast, kāpēc cilvēki labprātīgi dodas karot?
Bail to tā, ka kādreiz beigas nebūs tik labas.
*
Nez kad būs mans laimes brīdis? Varbūt kāzas, nekas cits pagaidām prātā nenāk.
Pēdējie komentāri