es Tev

Nākšu pie tevis sildīties rītā, kad saule būs tāla un pārāk gaiša, lai dotu siltumu. Tu nekad nebūsi pārāk tālu, lai mani sasildītu.

Tu mani nedzirdēsi, nejutīsi, kā es apķeru tevi, kaut arī varbūt es to darīšu tavā sapnī. Tu nedzirdēsi manas domas, turot roku uz tavas sirds. Tuk- tuk. Tuk-tuk. Tavs siltums nomierina, un es lūdzos, lai neviens un nekas nenodara tev pāri.

***

Neaizej. Lūdzu, neaizej… Neatstāj mani. Vienu. Neatstāj… Ņem mani līdzi!

Piesien mani saitītē un iedomājies, ka es esmu tavs suns. Un nelaid mani pāri šosejai vienu, dzīvniekus nobrauc bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Ieliec mani kabatā blakus uzsildītai košļāmgumijai, tad tu man bieži pieskartos.

Paņem mani klēpī. Kā mazu kaķēnu. Es apsolos murrāt un daudz neēst, es tevi mīlētu un nestu tev peles. Tev taču patīk peles?

***

Acīs sariesās asaras. Man likās, ka dzirdu tavu elpu tepat aiz muguras, bet tas izrādījās tikai vējš.

Es palūgšu, lai tas no rīta nodod tev manu skūpstu.

Ērtībai

Kad es taisīju ciet savus šortus, es sapratu vienu lietu. Man liekas, ka es tagad zinu, kāpēc sieviešu slēdzēji ir uz otru pusi. Ne jau tāpēc, lai atšķirtu, kuras ir sieviešu un kuras ir vīriešu drēbes. Patiesībā tas ir tāpēc, lai būtu ērtāk. Un ne jau sievietēm. Bet tiem, kas velk nost kaut ko no sievietes, jo slēdzēju ir ērtāk taisīt vaļā, ja tas ir no otras puses.

Pilnīgi iespējams, ka es tomēr kļūdos.

Nelasi

Бля.
Бля!
Бля!!!!

Palika labāk.
Iespējams.

:)

Pa(r)gaidām

Arvien biežāk domas aizmaldās līdz tam tālajam punktam, pie kura beidzas dzīve uz zemes. Bail paliek no domas, ka varbūt pēc tam nekā nav. Ka viss, kas tagad notiek, nav vajadzīgs. Bet tā taču nevar būt.

Nevar būt, ka tāpat vien jābalansē pa šauru līstīti, uzmanoties, lai neiekristu kaut kur. Tur ir ‘tīri slieku mēsli’, kas pārdodas veikalā. Tīrus cilvēku mēslus nepārdod, jo viss jau tā ir pilns ar tiem.

Pēc tam ir vai nu labāk, vai nu sliktāk. Es domāšu, ka būs labi. Bet pagaidām nesteidzos uz turieni.

Pagaidām es ilgojos pēc lauku klusuma. Pēc saules pļavā un mazām vardēm pie upes. Pēc vienkāršības un atpūtas. Jo pilsēta nogurdina. Ir tik dīvaini klausīties klusumā. Pilsētā nav klusuma.

Pagaidām ir jasaņemas.

Kāja

Piefiksēju, ka, sēžot blakus vadītājam, mana labā kāja neapzināti novietojas uz papēža, pirkstgaliem paliekot atrautiem no zemes. :D

Un pie ērtībām tomēr ļoti ātri pierod.

Kā lai…

Es vēlos, lai caur mani iziet dievišķas vai pārdabiskas matērijas sakopojums, kas uzsūktu visu ļauno un satrūdējušo. Tas neļauj man dzīvot, un tas neļauj dzīvot ap mani esošiem cilvēkiem. Dažkārt man šķiet, ka tā ir apsēstība, taču es nespēju saprast, no kurienes tas viss ir radies, vai arī varbūt tas jau kopš pašiem pirmsākumiem sēž manī iekšā un grauž mani, manas šūnas un dvēseli, ja no tās vēl kaut kas ir palicis pāri. Es nespēu samierināties, es nespēju neanalizēt un nepievērst uzmanību katram sīkumam, kas izraisa neapturamu naida un dusmu vilni. Kā orkāns šis vilnis nesas pāri visam un visiem, ko sastop savā ceļā, iznīcinot pēdējās cilvēcības paliekas. Agrāk tā nebija. Ja es beidzot spētu saprast, kas ir noticis, kas ir ne tā, varbūt vēl visu varētu glābt. Bet bezdibenis ir pietuvojies pārāk tuvu, bezdibenis, kurā ir zaudēti tie, kuri ir nenovērtējami svarīgi. Kur pazūd mana apziņa? Kāpēc man tiek liegts saprast to, cik ļoti es nodaru pāri citiem? No kurienes viss tas ļaunums, naids un vienaldzība un kāpēc man ir jācieš šis sods?
Ar asarām mazgājot asiņojošo sirdi, jau kuro reizi jautāju sev- kāpēc es tā daru un kāpēc man liekas, ka savādāk nevaru.

Pavasara svētkos

Sveicu:

* ar pavasara iestāšanos (20.martā plkst. 7.48)
* Olas svētkos
* ar nez kuro sniegu
* manā dzimšanas dienā! Visiem daudz laimes!

Man nepatīk tas, ka uzsniga sniegs, jo man jau ļoti gribas pavasari. Es pat kurpes biju aiznesusi uz apavu remontu, lai tik var staigāt, bet atkal jāvelk laukā ziemas zābaki… Pēc ticējumiem, ja Lieldienās ir sniegs, tad pavasari var gaidīt pēc mēneša. Es jau sāku gaidīt.

Jauki un mīlīgi tika nosvinēta dzimšanas diena. Istaba pilna ar puķēm. Jau iemēģināta jaunā spēļmantiņa- GPS. Viņam patīk runāt, un man nav nekas iebilstams pret viņa runāšanu. Mani sajūsmina tas, ka var paspaidīties ar stailusu. Nožēlojami :)

Pie jūras izskatās tāpat kā vasarā, tikai sniegs ir. Ja iedomājas viņu neesam, tad gribas izģērbties un gulēt saulē vai ieskriet ūdenī, kur tālumā peldas bebrs. Tikai saule nekarsē, un ūdenī pat roka stīva paliek.

Laiks aizplūst.

No space

Vajadzēja veselu gadu, lai man uz portatīvā beigtos vieta.

Interesanti, vai smadzenēm arī ir atmiņas limits?

Paradoksāli

Kaut kā stulbi sanāk- visu laiku sūdzos, ka nav laika, un te pēkšņi tas uzrodas, brīvais laiks. Un es nezinu, ko ar viņu darīt…

Sarkanas asinis

Un pēkšņi likās, ka sāp nevis pirksts, kurā iedūries rozes ērkšķis, bet kas cits.

Tā bija patiesība, kas nāca ar apziņu par to, kā nekad nebūs.