Programma

24 07 2010

Neveiksmīgas sagadīšanās pēc esmu spiesta kādu laiciņu uzturēties slimnīcā, un, tā kā pašsajūta jau ir krietni labāka, apmeklētāji regulāri piegādā svaigu lasāmvielu. Tā nu šodien tiku pie avīzes “Diena“. Tā kā tuvojas vēlēšanas, viņi taisās publicēt visus partiju sarakstus un viņu programmas. Šodien goda vietā- PCTVL.

Lasīju viņu partiju programmu un, ziniet, man sanāca smiekli, jo, šķiet, ka viņi sola pilnīgi visu. Tāds nedaudz utopisks apcerējums viņiem iznācis. Viņi sola pat pārāk daudz, turklāt daži no solījumiem ir krietni pārspīlēti, izšķērdīgi un nereāli. Nav nekāda balansa starp “mēs paaugstināsim”, “pieaugs trīs reizes” un tp, kurā vietā viņi to naudu raus. Galvenais, ka viņiem ir naiva pārliecība, ka viss būs ideāli. Smieklīgs solījums: “Katrs strādājošais iegūs tiesības izmantot daļu no sava ienākuma nodokļa medicīnas pakalpojumu, veselības apdrošināšanas un izglītības apmaksai”. Man kaut kā liekas, ka tas ir iespējams jau kādu laiciņu.

Vispār, jā, laba anekdote. Iesaku palasīt un sirsnīgi pasmieties. Īpaši par to, ka viņi attīrīs valsti no korupcijas, padarīs godīgu un “atteiksies no otršķirīgām valsts funkcijām”, lai kādas tās arī nebūtu.

PCTVL programma.

Advertisements




Pensionāri

9 07 2010

Tiek veikta aptauja par bankām. Gadījās tāds amizants gadījums.

-Какие банки вы знаете?
-Ну как какие, много знаю- трёхлитровые, поллитровые…





Fenomens

5 04 2010

Atceras vecie jociņi par to, ka kaķis, kad visi guļ vai aiziet kaut kur, sēž pie datora un čato ar citiem kaķiem.

Smieklīgi. Bet kā lai tomēr izskaidro to, ka 3 (iespējams viņu skaits ir krietni lielāks) neatkarīgi viena no otras dzīvojošas un savstarpēji nepazīstamas kaķenes ir nograuzušas (apēdušas, noplēsušas) sev spalvu no pus vēdera?

Iespējams tā ir jaunā līgavaiņu pievilināšanas metode, jo pašlaik visas trīs man pazīstamās kaķenes ar plikajiem vēderiem dzīvo vienas. Vai arī tā ir jaunā kaķu mode. Būs pārskatījušās reklāmas par Veet un Venus.

P.S. Priecīgas Lieldienas!

P.P.S. Redzēju šodien pirmo tauriņu- jau nezcikkuro gadu pēc kārtas- dzeltens.





Pašnāvība*

26 03 2010

Visiem ik pa laikam uzrodas kādas problēmas, un ir atšķirīgi veidi, kā tās risināt. Galējais veids- pašnāvība.

Kāds vīrietis, ģimenes cilvēks, kam ir dēls pusaudzis, pakaras istabas vidū, cerēdams atrisināt problēmas ar parādiem, kas ir iekrājušies tiktāl, ka tos nav iespējams apmaksāt. Savā ziņā tas varētu pat likties smieklīgi, jo parādi šādā veidā paši neapmaksājas, bet atbildība tiek pārlikta uz sievu un bērnu, kuram bez morālas traumas uz mūžu, šķiet, neiztikt. Patiešām smieklīgi.

Bet, redziet, man nemaz nenāk smiekli, kad man pastāsta, ka puisis, kuru es vēl vasarā redzēju dzīvespriecīgi smaidām izlaidumā, ir izdarījis pašnāvību. Un es sāku domāt par to, kas pamudina jaunu, skaistu un pēc draugu izteikumiem- vienkārši lielisku cilvēku- izdarīt kaut ko tik šausmīgu. Savā pēdējā rakstā, viņš min to, ka mēs visi tāpat nomirsim, bet vai dzīvošana nav tā vērta?  Ir taču iespējams atrast vismaz kaut ko, pie kā pieķerties, kaut ko, kā dēļ būtu vērts rakties laukā no bedres. Ir tik žēl, ka viņam neviens nepalīdzēja atrast savu saules stariņu un tik žēl, ka tas tomēr neizrādījās kāds stulbs joks…

Pievērsīsim vairāk uzmanības tiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt, varbūt viņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Varbūt mēs varam izglābt kāda dzīvību…

*jebkura līdzība ar patiesām personām ir reāla





Riekstukalns

5 02 2010

Es šodien biju Riekstukalnā un pirmo reizi mūžā braucu ar normālām slēpēm. Man patika :) Pat veiksmīgā kārtā izdevās nenoripot lejā :D Un tagad, kā liekas, ir sākusies atkarība un apsēstība ar domu par slēpju iegādi.

Tas nekas, ka man tagad ir piemetušās iesnas, jo uz kalna saplīsa jakai rāvējslēdzējs un nācās turpināt braukāt tāpat, jo citas jakas nebija. Bet bija jautri!

Samērā padārgs prieks (pacēlājs+2h inventāra noma =  10Ls), brīvdienās vēl dārgāks. Bet tikpat daudz izmaksās arī 2 kino biļetes balkonā, un es labāk izvēlētos kalnu. Priekam nevajadzētu taupīt! :)





Ziema

28 01 2010

Man laikam tiešām patīk, ka ziema ir tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tāda, kādu es to atceros no bērnības, kad gājām uz mežu ar ragaviņām un slēpēm. Labi atceros manas oranžīgi sarkanās plastmasenes un ar sniegu aplipušās bikses. To, kā vienmēr nācās ragavās vilkt māsu, jo viņa bija pārāk maza, lai vilktu mani. Atceros sarkanos vaigus un sniega kalnu, kas no sevis tika nokratīts koridorā.

Vēlāk, ejot mājās no skolas, slidinājāmies no kalna. Somas nomestas kaut kur netālu. Mājupceļš zināmi ieildzis.

Sniega kaujas ar sētas puišiem un sniegavīri.

Cik laiks ātri iet. Un arī nebēdnīgais skatījums uz ziemu kaut kur pazudis.

Bet šogad es tomēr uzcēlu milzīgu sniegavīru ar milzīgu smaidu :))





Oranžās uzlīmes

15 01 2010

Šodien beidzot tiku pie ilgi noskatītā zelta retrīvera!

Nav jau īsti tā, ka man bija vajadzīga vēl viena mīkstā mantiņa, kas papildinātu jau esošos apputējošos un skapī aizmirstos krājumus. Bet… viņš ir tik mīlīgs! Plus vēl viņš pamanījās man diezgan labi uzlabot sabojāto garastāvokli. Un viņam ir tādas acis… un plūmes deguns… Es viņu nosaucu par Plušķi.

Šķiet, ka Narvesena uzlīmīšu  krāšana jau sāk kļūt par nacionālo sporta veidu.

P.S. I bet, ja tu līdz valentīndienai sakrāsi 40 uzlīmes un nopirksi savai draudzenei sunīti, viņa būs starā. Tas nekas, ka sen jau pāri mīksto mantiņu vecums. Dažreiz vienkārši gribas būt bērnišķīgām…