Sestdiena. "Arēna Rīga". 18.00. Latvija-Dānija. [7:4 !!!]
Iespaidu, emociju un sajūsmas ir pārāk daudz, lai visu to izteiktu vārdos. Vēl joprojām nevaru beigt priecāties par mūsu uzvaru. Bija vērts to pusstundu stāvēt rindā pēc biļetēm un visu spēli bļaustīties pilnā rīklē, vienalga, ka tagad esmu galīgi bez balss :D
Kā jau paredzēju, cilvēku bija daudz vairāk – kad visi sanāca, uz rokas pirkstiem varēja saskaitīt, cik bija brīvu vietu. Laikam taupot līdzekļus, uz nepārdoto iepriekšējo spēļu biļetēm bija uzspiests šodienas datums, un atkal tā pati vecene no kases lodziņa noskatījās uz mani ar savu pretīgo ģīmi tā, it kā es būtu citplanētietis.
Tās jau tikai manas domas, bet man šķiet, ka reti kurā valstī ir tādi līdzjutēji kā mums. Tur sēžot, es pirmo reizi izjutu īstu latviešu tautas vienotības sajūtu un simtiem reižu esejās rakstīto "proud of being Latvian". Kaut arī komanda nebūt nespēlēja izcili (to pamanīju pat es, ne tuvu ne speciālists hokejā), simti skatītāju, kas viņus ar saucieniem atbalstīja visu spēles laiku, atstāja vienkārši neaprakstāmu iespaidu. To ir vērts redzēt un dzirdēt.
Es tiešām mīlu šos puišus, platoniski :)
Prieks ko tādu lasīt, nudien.