Eesti

Nu tā, neliels paliels atskats uz to, kā tad man gāja pie kaimiņiem. Labi, bet slikti :)

Izbraucām piektdien no rīta. Autobuss sākumā savāca mūsu treneri, līdz ar to arī mūs (4 meitenes). Un, tā kā kāpām pirmās, līdz ar to labākās vietas tika uzreiz aizņemtas, visiem zināms, ka divstāvu autobusā labākās vietas ir pašā priekšā, kaut gan priekšējais stikls visu laiku rasoja ciet, tāpēc labākās vietas priekšrocība bija tikai tāda, ka varēja izstiept kājas. Pārējiem, kas tika savākti pa ceļam, protams, tika ne tik labās vietas.

Bez starpgadījumiem nokļuvām līdz pirmajam pieturas punktam – akvaparkam Pērnavā. Kopējais priekšstats vispār tīri neko, kaut gan Līvu akvaparkam līdzi netur (dažas bildes šeit). Nedaudzās atrakcijas diezgan ātri apnika, bet interesants bija baseins, kas sākās iekšā, un tālāk varēja izpeldēt ārpusē. Sals gan nebija pārāk lielais, tāpēc uzdrošinājos izlīst laukā un apmētāt ar sniegu spiedzošās, baseinā esošās draudzenes :)

Tālāk braucām uz Tallinu, lai reģistrētu dalībniekus, un tad uz viesnīcu, pareizāk būtu teikt hosteli. Dabūjām samaksāt par labo vietu autobusā, jo istabiņa, kura mums tika iedalīta, izrādījās vispretīgākā no visām. Atbaidošas tapetes, drausmīga smaka gan istabiņā, gan labierīcībās, turklāt personīgi es nospiedu divus tarakānus (par citiem parūpējās pārējie). Bet ar laiku jau pieradām, un nelikās nemaz tik traki. Interesanti, tam hostelim vismaz vienu zvaigzni piešķirtu?

Gandrīz visa sestdiena tika pavadīta sporta hallē. Runājot par pašām sacensībām, saucas tās “Tallinas buldogs” (man bija doma uzrīkot “Rīgas pūdeli”), piedalījās sportisti no Latvijas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Somijas, it kā arī no Lietuvas, Zviedrijas un Norvēģijas, vismaz karogi bija piekārti. Uz kopējā fona mans zaudējums bija visai neuzkrītošs, jo no visa mūsu divstāvīgā autobusa tikai viens zēns ieguva godalgotu vietu. Kaut arī mans treneris teica, ka bija normāli, es esmu vairāk kā neapmierināta ar savu performance. Pirmo reizi man ir tik liels kauns par to, ko es darīju vai drīzāk nedarīju. Protams, pie vainas lielākoties bija arī tieneši, jo tikai igauņi var iedomāties strarptautisku sacensību tiesāšanā izlikt kaut kādus iesācējus, kas īsti nesaprot, kas un kad ir jāsaka. Man bija īpaši paveicis, jo galvenā tiesnese maz ka bija igauniete, tak vēl blondīne. Situācija tiešām neapskaužama.

Kad svētdien izvācāmies no hosteļa, paiciņas krājumi bija manāmi samazinājušies (viss galds bija līdz augšai nokrauts ar līdzpaņemto un nopirko ēdienu), nakts gandrīz negulēta, bet “mazajiem” vēl priekšā sacensības. Otro sacensību dienu izmantoju, lai aizčāpotu līdz vecpilsētai. Interesants bija pats vecpilsētas meklēšanas process. Mums bija karte, bet diezgan pagrūti ir atrast kaut ko kartē, ja nezini, kurā vietā un kurā lappusē meklēt. Beigu beigās aizgājām uz pusi, uz kuru, kā man likās, bija jāiet, atceroties trenera pirms divām nedēļām teikto. Par laimi puse izrādījās pareizā, un izmetot nelielu aplīti nonācām arī vecpilsētā. Ielas gan viņiem tādas patukšas, salīdzinot ar Latviju, viss izskatās kā izmiris (Latvijā jau tikai par nieka miljonu vairāk iedzīvotāju). Atceros, ka pirms diviem gadiem ar klasi jau bijām Tallinā, un tad mūsu sajūsmu, uzkāpjot nezinu-kā-sauc kalnā, izraisīja botas, kas karājās vienā no kokiem. Liels bija mans pārsteigums, kad es tajā kokā ieraudzīju tās pašas botas, pasmējos un gāju iepirkt suvenīrus.

Bez problēmām jau nevar. Svētdien no rīta šoferis nevarēja iedarbināt autobusu, gandrīz jau aizbraucām ar tramvaju, bet tad mūs laipni piedāvājās aizvest ar vienu citu autobusu. Iedomājos, kā viss bars ar milzīgajām somām spraucas tramvaja, un paliek nelabi. Beigās tomēr pārkāpām savā autobusā, kuru tomēr izdevās iedarbināt. Tāpat atpakaļceļā, izlaižot tautu Salaspilī, kaut kas notika ar autobusu, kā rezultātā nekustējāmies no vietas. Īsti nezinu kā, jo es tajā brīdī biju pusdziļa miega stadijā, bet atbrauca kaut kāds onkulis, kaut ko atveda, un mēs turpinājām ceļu mājup.

Iekāpu pirmā, līdz ar to izkāpu pēdējā, ap pus diviem biju mājās. Laimīgā kārtā atbrīvojums no skolas bija arī uz pirmdienu, jo es, pārsitot iepriekšējo brīvdienu rekordu – piecelties pus trijos, piecēlos tikai četros dienā, turklāt vēl nedzirdēju zvanu durvīs.

Kopumā brauciens izvērtās jautrs, un esmu apmierināta. Tagad esmu apņēmusies sākt trenēties daudz nopietnāk nekā līdz šim, lai nebūtu kauns, un vēl viens mērķis ir nomest divus liekos kg, lai “ielīstu” citā kategorijā, jo man vispār diez ko nepatīk lieli (varbūt arī ne resni, bet vienkārši lieli) cilvēki, un vēl jo vairāk, ja viņi ir mani pretinieki.

Njā, pamaz es sarakstīju :D Žetons, ja kāds visu šito izlasīja.

P.S. Nožēloju, ka man nav pārsists deguns vai vismaz milzīgs zilums kaut kur, par nelaimi nekas arī nesāp, un varu bez problēmām patstāvīgi pārvietoties. Kaut kas no šī visa vismaz daļēji kompensētu manas dusmas uz sevi. Поделом тебе, поделом! :)