“Gudros vada iemesls, parastos prātus- pieredze, muļķus- vajadzība, necilvēkus- instinkts.”

Atbilde uz jautājumu, kāpēc darbībai vienmēr jāmeklē iemesls :)

Ja esi students, 10-12.klases skolnieks vai mācies profesionālajā mācību iestādē un izmanto RS pakalpojumus, pērkot mēnešbiļeti ar 50% atlaidi, tad vajag izdarīt tādu lietu kā sava “statuta pagarināšana”, lai arī turpmāk varētu saņemt atlaidi.

Ir jāpaņem izziņa no mācību iestādes un jādodas un RS klientu apkalpošanas centru ar pagarinātu studenta/skolēna apliecību. Gadījumā, ja mācību iestādē tomēr ierodas pārvietojamais RS klientu apkalpošanas centrs (tas varētu notikt līdz 15.septembrim), izziņa nav jāizņem un nekur jādodas nav.

Taču apdomīgā RS piedāvā arī tādu fīču kā pārvietojamā klientu centra pasūtināšana uz savu mācību iestādi:

“Jau no šodienas ikvienas Rīgas mācību iestādes pārstāvis var zvanīt uz Rīgas satiksmes informatīvo tālruni 80001919, izteikt vēlmi uzņemt savā iestādē Rīgas satiksmes pārvietojamo klientu centru. Mācību iestādēs statuss tiks atjaunots visiem, kuriem ir personalizētais e-talons.”

Ak jā, un vislielākais bonuss pasažieriem tagad būs biļetes cena, ja to iegādājas pie vadītāja, kas tagad būs nu jau 0.60Ls. Ja godīgi, es biju pilnīgi šokēta par to, jo televizoru skatos reti, līdz ar to šo jaunumu biju palaidusi garām. Bet tagad, skatoties RS mājas lapu, ne pie Ziņām, ne pie Aktualitātēm neredzu informāciju par to, ka tiks paaugstināta biļešu cena. Kā tā?

Ievads.
Svētdienās cilvēki parasti vēlas atpūsties, kas, manuprāt, ietver arī tādu lietu kā izgulēšanos no rīta. Es arī gribēju izgulēties, bet diemžēl nesanāca. Pamodos pēc septiņiem no mašīnas signalizācijas, t.i., sākumā tas vēl pa pusei ietilpa manā sapnī, bet pēc tam skaņa kļuva uzmācīgāka, un es pilnībā pamodos.

Es neesmu pārāk pacietīga, līdz ar to pēc minūtēm piecām cēlos augšā, lai ietu paskatīties, kura kretīniskā mašīna man neļauj gulēt. Skaisti- sudraba mersis tieši zem logiem (neciešu meršus). Tā kā signalizācija negribēja pārstāt pīkstēt, bet manas dusmas, neapmierinātība un aizkaitinājums pieņēmās spēkā, par gulēšanu, kur nu vēl par aizmigšanu, varēju aizmirst.

Iztirzājums.
Atmetot domu par sapuvušu ābolu mešanu uz mersi, tika piezvanīts uz policiju. Sākumā problēmu vajadzēja izklāstīt 3 cilvēkiem, līdz beidzot, runājot ar 4.cilvēku, varēja ķerties pie risināšanas. Būtībā nekāds atrisinājums nesekoja, viņš tikai paskatījās, ka mašīnas īpašnieka adrese nav mūsu māja, pateica, ka esot Zolitūdes iela un kaut kur Rīgas rajonā, tātad visdrīzāk, īpašnieks ir kaut kāds uzņēmums. Šī informācija nedeva absolūti neko, un, šķiet, policijas darbinieki nemaz nesteidzās braukt pie mums, lai konstatētu sabiedriskā miera traucēšanas faktu. Droži vien, ka viņiem tas arī nav jādara.

Nopriecājos par to, kā strādā policija, un manam aizkaitinājumam pievienojās dusmas par to, ka mani kaitina tā stulbā signalizācija, bet sanāk, ka es likumīgi neko nevaru darīt, lai atgūtu mierīgu svētdienu.

Nobeigums.
Pēc kādām 3 stundām mašīna pazuda. Bet aizkaitinājums gan vēl nav pazudis.

Ja man nevar palīdzēt policija, tad sanāk, ka man vienkārši jāiet lejā ar nazīti un jādur pušu riepas, lai gūtu vismaz kaut kādu kompensāciju par miera traucēšanu. Un ja kāds mani ierauga, izsauc policiju, un mani apcietina par svešas mantas bojāšanu ar iepriekšēju nolūku, es sākšu trakot un aurot, lai mani uzskatītu par nepieskaitāmu, lai nevajadzētu sēdēt cietumā vai maksāt sodu.

Varbūt kāds ir iepazinies ar mūsu valsts likumiem uz zinās pastāstīt, kā likumīgā ceļā cīnīties ar uzmācīgu signalizāciju?

P.S. Numurs bija EL-7100

Es biju mežā sēņot. Tur gadījās redzēt kaut ko ļoti savdabīgu, es nezinu, kas tas ir, bet ļoti gribētu uzzināt.

Iekšā tur bija sagraizīts sudraba maisiņš.

Man ļoti patīk laukos. Klusums, miers, nekādas steigas un galvenais- var ik pa laikam redzēt kādu zvēriņu, kas man kā pilsētniecei liekas kaut kas neparasts (suņi un kaķi neskaitās). Pēdējais, ko redzēju, bija paliels, brūngans zaķis.

Bet stāsts būs par citu zvēriņu.

Iedomājies.
Nakts. Tumsa. Tik melna, ka neredzi iztieptu roku sev priekšā, kaut arī debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Laukos liekas, ka zvaigznes ir daudz tuvāk nekā pilsētā un tūlīt uzkritīs uz galvas.

Sagadījās, ka bija izdzerts pārāk daudz tējas, nācās ģērbties un doties ārā uz labierīcībām, kā pieklājas kārtīgiem laukiem- sauso tualeti, līdz kurai ejams kāds gabaliņš. Vienīgā gaismiņa ir no telefona, apkārt vispār neko neredz.

Kad gāju ārā no mājās, mani pārņēma paniskas domas par to, kāda ir varbūtība, ka man varētu uzbrukt kāds meža zvērs kā, piemēram, lapsa vai vilks. Šķiet kaut kāda intuīcija vai superspēja tomēr cilvēkam piemīt, jo pēc laiciņa es izdzirdēju urkšķi. Sastingu. Uzmanīgi klausījos. Pēc laika vēl viens urkšķis. Ieslēdzos mazmājiņā. Liekas smieklīgi, bet es nežēlīgi nobijos.

Pirmkārt, es nezināju, vai meža cūka bija mazs ruksītis vai arī liels kuilis. Vēl es nezināju, vai viņai labpatiktos iekļaut mani savā racionā. Nezināju arī, ko viņa man izdarītu, ja es viņu kaut kādā veidā sadusmotu. Nezināju, vai viņa muks prom no gaismas vai arī tieši otrādi- nāks uz to. Bet vislielākās bailes radīja tas, ka es pa tādu tumsu pat neredzētu, uz kurieni man ir jāskrien, ja nu viņa sadomātu man uzbrukt!

Kad neko neredz, zūd spēja novērtēt savus spēkus, spējas un apzināties savu ķermeni. Tas ir diezgan jocīgi.

Ar katru urkšķi likās, ka cūka nāk arvien tuvāk un ka viņa ir jau dažu soļu attālumā. Lai vai kā- nācās tomēr mērot ceļu līdz mājai, klausoties, vai neatskanēs skaņa, kas rodas, kad cūka dzenas kādam pakaļ.

Ar kādu atvieglojumu es aizvēru mājas durvis…

*
No rīta likās, ka bailes bija muļķīgas. Bet visvairāk bail ir tieši no tā, ka neredzi savu ienaidnieku. Redzēt nozīmē būt gatavam uz kaut ko konkrētu, bet pa tumsu- ej nu sazini, kas var notikt…

Šoreiz izpruku cauri sveikā, cūciņa paēda bietes.

Braucu pa Dienvidu tiltu, tur baisais sastrēgums. Parāva mani nelabais aiz kreisās rokas, un aizbraucu pa shortcut’u. Tas nekas, ka tur varēja braukt tikai taisni, šķiet arī ķieģelis kaut kur turpat mētājās. Bet nu neviena nav, ko tad nebraukt.

Gabaliņu tālāk stāv viena blondīne ar kameru rokās un laimīgi smaida. Diemžēl pamanīju es viņu tikai tad, kad braucu garām.

Tagad domāju, vai viņa mēģina nopelnīt 50Ls kā beztabu reportieris, vai arī man jāgaida vēstule no policijas.

Vajadzēja laikam tomēr apstāties un kaut ko viņai izdarīt. Man laikam nepatīk blondīnes.

Vājība. Vājā vieta. Ak, bet tas nepadara mūs vājus, nepavisam ne.

Ir trīs lietas, bez kurām nevaru iztikt un no kurām nevarētu atteikties:
1. Gulēt. Izgulēties! Nevis kā fizioloģiska vajadzība, bet kā bauda. Mīksta, silta gulta, spilvens-mans labākais draugs. Izslēgt stulbo modinātāju un vēl nedaudz iegrimt sapņos, ļaut, lai segas siltums ieskauj mani savā varā, neglābjami piesaistot mani vēl uz brīdi šim nelielajam dzīves prieciņam.

2. Paēst. Garšīgi, apmierinot savu izsalkumu. Apēst kāroto gardumu. Es zinu, ka es nomiršu, ja nepaēdīšu (tas ir zinātniski pierādīts fakts). Izsalcis cilvēks ir īdzīgs un nelaimīgs. Svētlaimīgā sāta sajūta katrā ķermeņa šūnā.

3. Nomazgāties. Stundām ilgi varētu sēdēt vannā zem silta, tekoša ūdens. Domāt par kaut ko neloģisku un sapņot, par ko vien iegribas. Vieta, kur atslēgties no ikdienas, iemīlēt savi, savu ādu, katru pauguriņu, lai pēc tam liktu tos iemīlēt citiem. Sasmērēties ar simtunvienu krēmu, ak jā, tas man patīk.

Nerunāšu par mīlu.
Ko nevar ielikt punktos, rāmjos un vārdos.

Laiks nu gan ātri skrien! It īpaši domājot par to, vai ir jēga pūlēties, nezinot, kā valsts ekonomiskā situācija ietekmēs manu nākotni.

Pašlaik manu galvu māc galvenokārt divi jautājumi:

1) par ko atdot savu balsi vēlēšanās
2) kāda ir varbūtība, ka latu devalvēs

Lai arī Līdaka nevēlas būt par Rīgas mēru, tāpat balsošu par ZZS, bet par to Eiroparlamentu man nav ne mazākās nojausmas. Tā kā man liekas, ka tie, kas aizies uz Eiropu tāpat neko īpašu nedarīs, labprāt aizsūtītu tur Šleseru, lai viņš beidzot aizvērtos, savādāk man viņa feiss jau ir noriebies. Bet problēma tāda, ka tie, kas īpaši neinteresējas par šo pasākumu, saņemot lapiņas ar sarakstiem, ieraudzīs vienīgo iepriekš dzirdēto vārdu- Šlesers- un nobalsos par viņu. Žēl, ka ir tik daudz naivu cilvēku.

Runājot par devalvāciju, tomēr liekas, ka jāčāpo uz banku mainīt naudiņa uz eiro. Pēc visiem likumiem, ja es to neizdarīšu, tad latu devalvēs, ja izdarīšu- tad nē. Lai vai kā, es varu jums teikt, ka devalvācija atrisinās dažas problēmas tikai īstermiņā, tomēr tas nebūt nemazinās krīzi ilgstošā periodā, jo mūsu valstī eksports ir nožēlojams. Bet mūsu valstī visu spēj salaist vēl lielākā pakaļā, tāpēc es ne par ko vairs nebrīnīšos.

Un tomēr viena no manām izcilākajām iecerēm ir aizsūtīt valdībai vismaz dažas ekonomikas grāmatas. Man liekas, ka viņiem tās varētu noderēt, ja vien tur kāds prot lasīt.

Tā var gadīties, ka, aizejot dzimšanas dienas dāvanas (pulksteņa) meklējumos, pēc stundiņas mašīnā šo to nevarēsi atrast. Piemēram, magnetolu, kā tas gadījās man.

Stulbās lietas ir šādas:

1) tā bija maksas stāvvieta (13.janvāra ielā), par kuru godīgi tika arī samaksāts
2) zaglis atbraukšanas brīdī stāvēja netālu no tās stāvvietas, dzēra jogurtu un izlikās par parastu cilvēku, kas viņš, protams, ka nebija
3) mamma izteica komentāru, ka viņš ir zaglis, uz ko es atbildēju, ka mašīnā taču tāpat nav ko zagt (man laikam magnetola tajā brīdī bija pavisam piemirsusies…)
4) es viņu redzēju, bet vizuālais attēls kaut kā aizķēries pārāk dziļi atmiņā, vienīgais, par ko esmu gandrīz droša ir tas, ka viņam bija ūsas, bet tas jau neko dižu nedod

Pēc dienas, kas pavadīta, nolādējot to kretīnu un domājot par to, cik ļoti es vēlos viņam sadod pa purnu, mēģināju atrast arī kaut ko pozitīvu šajā nepavisam jaukajā notikumā, un tas būtu:

1) zaglis nebija nekāds amatieris, tāpēc neviens no logiem nav izsists, tikai diezgan uzmanīgi salauzta slēdzene, bet es taču varu aizslēgt mašīnu ar signalizācijas pulti!
2) man vēl joprojām ir mašīna!
3) vairāk nebūs jāauztraucas, ka varētu nozagt magnetolu!
4) viņš nenozaga neko citu, t.s. manas skaistās saulesbrilles
5) magnetolu lietoju veselus 5 mēnešus, turklāt nebija nekāda dārgā, tika iegādāta pa 35Ls, turklāt tur bija kaut kāds gļuks, ka disku nevarēja iebāzt, līdz ar to nācās iztikt ar radio un mūziku no fleškas
6) tā kā viņš nebija amatieris, tad savai mašīnai viņš magnetolu nezaga, kas nozīmē, ka pastāv neliela varbūtība atrast magnetolu latgalītē vai arī ss.lv

Nu žēl gan, bet ko nu vairs. :)

P.S. Kāds, lūdzu, nevarētu paskaidrot, kā “stūre nesaslēdzas, izņemot aizdedzes atslēgu” var ietekmēt apkārtējo vidi un satiksmes drošību??

Mīļie draugi, esiet prātīgi un nesēdieties pie stūres dzērumā!

Tas nav dzīvības vērts.

*

Es negribētu būt puišu vietā, kas brauca šajā mašīnā.

Izsaku visdziļāko līdzjūtību puišu radiniekiem, draugiem un visiem tiem, kuru tuvinieki gājuši bojā vai smagi cietuši avārijās.