Kad es taisīju ciet savus šortus, es sapratu vienu lietu. Man liekas, ka es tagad zinu, kāpēc sieviešu slēdzēji ir uz otru pusi. Ne jau tāpēc, lai atšķirtu, kuras ir sieviešu un kuras ir vīriešu drēbes. Patiesībā tas ir tāpēc, lai būtu ērtāk. Un ne jau sievietēm. Bet tiem, kas velk nost kaut ko no sievietes, jo slēdzēju ir ērtāk taisīt vaļā, ja tas ir no otras puses.
Pilnīgi iespējams, ka es tomēr kļūdos.
Бля.
Бля!
Бля!!!!
Palika labāk.
Iespējams.
:)
Arvien biežāk domas aizmaldās līdz tam tālajam punktam, pie kura beidzas dzīve uz zemes. Bail paliek no domas, ka varbūt pēc tam nekā nav. Ka viss, kas tagad notiek, nav vajadzīgs. Bet tā taču nevar būt.
Nevar būt, ka tāpat vien jābalansē pa šauru līstīti, uzmanoties, lai neiekristu kaut kur. Tur ir ‘tīri slieku mēsli’, kas pārdodas veikalā. Tīrus cilvēku mēslus nepārdod, jo viss jau tā ir pilns ar tiem.
Pēc tam ir vai nu labāk, vai nu sliktāk. Es domāšu, ka būs labi. Bet pagaidām nesteidzos uz turieni.
Pagaidām es ilgojos pēc lauku klusuma. Pēc saules pļavā un mazām vardēm pie upes. Pēc vienkāršības un atpūtas. Jo pilsēta nogurdina. Ir tik dīvaini klausīties klusumā. Pilsētā nav klusuma.
Pagaidām ir jasaņemas.
|
Pēdējie komentāri