(Ārprāts, man ir tik daudz sakrājies, ko teikt, jāsāk laikam pamazām visu celt gaismā)
Sadalīšu visu atsevišķos, īsākos stāstiņos.
Sākšu ar braucienu. Uz trim dienām, uz Igauniju, tāpat kā pagājušajā gadā. Neslēpšu, ka iepriekšējie braucieni nebija visai veiksmīgi, mājās nācās atgriezties diezgan palielā mērā cietušai, viss tāpāc, ka kategorija +60 kg, nav grūti iedomāties, kādas tur mazas gosniņas, turklāt augumā lielākas par mani. Tad nu šogad man jau novembrī radās apņemšanās nomest tos liekos kg, kuru bija uzkrājies pat vēl vairāk kā pagājušā gada februārī. Smagi gāja, bet izdevās. Tad treneris pēkšņi paziņo, ka šogad kategorija būs jau -57 kg, bet nu gribasspēka man netrūka, tiku tajā kategorijā.
Igaunijā viņi vēl bija sadomājuši pārsvērt visus, man bija vnk šoks, kad ieraugu, ka man ir gandrīz 3kg par daudz kā vajadzētu, bet nakošajā dienā ir sacensības. Sadusmojos pati uz sevi, uz Igauņiem ar tizlajiem svariem, jo mājās nebija tik daudz. Nesapratu lieko kg avotu, jo tajā dienā ēsti bija vieni salātiņi. Kad dusmas pārgāja, sāku domāt, ko lai dara, jo ar govīm sparingot vēlmes galīgi nebija. Neko neēdu un nedzēru līdz pat nākošā rīta pārsvēršanai, aptiekā nopirku caurejas zāles. No rīta kāpju uz svariem 58.2, bļāviens… Izģērbjos, palieku vienā apakšveļā- 56.5, ideāli :) Grūti iedomāties, cik laimīga es tobrīd jutos :)
Diemžēl pie medaļas netiku, paliku ceturtā, vistizlākā iespējamā vieta, kad no godalgas esi viena soļa attālumā :) Bet nu nosacīti esmu apmierināta, tā kā viss normāli, traumu arī nekādu.
Un tad es tā domāju, domāju, skatos uz sevi spogulī un nespēju rast atbildi, kur man tie 10 nomestie kilogrami bija. Par izbijušo svaru liecina tikai cieši savilktās bikšu jostas- lai nenokrīt. Un neviens nav pamanījis, kaut arī tas tomēr ir daudz…
Mjā, bet tomēr malace esi :) nekad mūžā neesmu spējusi uzsākt kaut kādu cīņu ar savu svaru… (Kurš, starp citu, svārstās no 55-58.)
Respect!
Spēcīgi!
P.s. Es labprāt savarā pieņemtos, bet kaut kā neizdodas :/
piebeidrojos mfz… man arī vajag dabūt sev vēl kādus 5kg… nekādi nesanāk…
taisam kaulaino svara mēklētāju biedrību
es zināju! un es esmu pilnīgi drošs, ka kāda no zmenes grupas aizvilkās mājās ar textu “tievēju, lai nebūtu jācīnās kategorijā 40-57, bet diemžēl nepaspēju, un ar svaru 41 zemmene mani atmočīja kā pelavmaisu”. tas tāds rūķīsu joks, ko eņģeļi, fejas un velni nerubī, jo viņi attiecīgi ir lohi.
aktuvai, ja tagad nomestu kādus 5 kg, aš raudiens nāktu, uz sevi skatoties… tā kā ir labi tā, kā ir! ;)
veiksmi turpmākos svaru un citos karos!
Kā tur tie gudrie teica? “Vīrieši nav suņi, uz kauliem nekrīt”?
nu mega joks, rookytis, bet piedod, neveiksmīgs, jo iepriekšējā kategorija bija -51kg, tā kā kategorijā bija meitenes ar svaru 51-57kg.
labi, man bija humormetrs iesprudis.
vel es domaju, cik var pazaudet no svara, ja ieelpo udeņradi, cik vien plaushas atlauj, un tad uzkapj uz svariem.
tu labāk padomā, cik var pazaudēt no svara, ja izoperē smadzenes, kā saka- lai nemaisās :)