Naiss

Man būs jauns imidžs! Vasarīgi un visnotaļ pievilcīgi, patīk kaķiskais motīvs xD

Ietekmējos no internetā atrastajiem materiāliem, kas pamāca, kā jāizskatās sievietei ar manu vārdu:

Brīva vieta jūsu…

Es atzīstu, man ļoti bieži ir slikts garastāvoklis. Es mēģinu ar to cīnīties, bet- atzīstu- tas nesanāk pārāk labi. Tas nav tikai tāpēc, ka man ir hroniska neizgulēšanās, arī tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki un viņu rīcība man KRĪT UZ NERVIEM. Es viņus nevaru paciest.

Es neciešu, kad mani traucē brīdī, kad es ĻOTI aktīvi ar kaut ko nodarbojos.
Kad man uzdod stulbus, bezjēdzīgus jautājumus.
Es neciešu mazos bērnus, kas skraida pa skolu aurodami, it kā kāds viņiem grieztu roku nost.
Mazos bērnus ienīstu arī tādēļ, ka viņi ir pārlieku perversi un pārlieku daudz ko atļaujas. (kurš pacietīs sākumskolnieku, kurš, garām skrienot, iekniebj vai iesit tev pa dibenu)
Es ienīstu, kad man nav taisnība.
Kad man liek justies stulbai.
Kad kāds ir labāks par mani. Tas manī izraisa iekšēju naidu, un mudina uz progresīvāku rīcību, lai šo nepatīkamo faktu labotu pēc iespējas ātrāk.
Es neciešu gaidīt. Arī personas (it īpaši tad, kad man kaut kur jāsteidzas).
Ienīstu, kad man kaut kas nesanāk, bet parasti daru tikmēr, kamēr sanāk.
Es neciešu lielāko daļu savu klasesbiedru, skolabiedru, tumsas bērnu (nē, viņi man nav neko izdarījuši, bet mani kretinē, ka viņi tā “uzcērtas”, nabaga pasaules apdalītie citādi domājošie), bārbijas, stulbas blondīnes, modeles [90-60-90 :@], (piedošanu, bet arī) daudzus blogerus (!!).
Man nepatīk bezjēdzīgas lietas un bezjēdzīgas nodarbes, mūsu valsts politika, kur visas ministrijas (īpaši izglītības) labāk par mums pašiem zina, kas un kā mums ir nepieciešams, varbūt es nejēdzu pārāk daudz no politikas, pārlieku par to neinteresējos, bet tāds viedoklis man ir šobrīd.
Man nepatīk, kad man piesienas.

Bet viss nav tik traki, ir arī daudz lietu, kas man patīk.

Pieļauju, ka es dadziem riebjos, daudzi mani necieš, ienīst, man nav vienalga, bet es pārdzīvošu (gan jau).
Es pati arī sevi bieži neciešu.

***
Tagad ļauju visiem pateikt kādu ļaunu vārdu par jebkuru un jebko. No negatīvā jāatbrīvojas (lai varētu uzņemt vēl vairāk negatīvā hāhā).

Reizi gadā gadās tā

Šogad savus svētkus nemaz negaidīju. Tā vienkārši sanāca.Varētu pat teikt, ka emocionālā krīze iestājusies, potenciālu, reālo spēju, mērķu un vitalitātes pārvērtēšana.

Negaidīju, nevelējos gaidīt, bet bija cilvēki, kas parūpejās, lai man šī diena būtu lieliska, no sirds pateicos. Milzīgs prieks ir skatīties, kā kāds pūlas un cenšas iepriecināt savu tuvāko- to vajag spēt novērtēt.

Sen man nebija bijis tik labs garastāvoklis, es visu dienu smaidīju, smaidīju no sirds. Un visa apkātne man smaidīja pretī. Mans pirmais tauriņš (jau trešo gadu pēc kārtas) bija dzeltens, arī viņu es atcerēšos- 22.marta tauriņu, kas sola man lielisku vasaru.

Tā bija īpaša diena, tā ir un vienmēr paliks manās atmiņās.

Ieprieciniet savus tuvākos!

Teikums

No sarūgtinājuma, nožēlas un asarām līdz dusmām ir ārkārtīgi maz.

Dabistiski [kā teiktu Uļa]

Protams, ka tev nav ne jausmas, kas ir Uļa, jo tā bija mana zīmēšanas skolotāja. Bija ne tāpēc, ka viņas vairāk nav, bet gan tāpēc, ka man vairāk nav zīmēšanas. Viņa bieži lietoja vārdu “dabistiski”.

Vispār man parādās tāds silts un draudzīgs smaids, kad ieraugu pretim nākošu solārijā riktīgi paceptu miesu, kas turklāt vēl bagātīgi noklāta ar tonālo krēmu. Kā saka, kas par daudz, tas par skādi. Līķa bālums jau nav arī diez cik fascinējošs, bet, manuprāt, ar mākslīgo sauli nu nevajadzētu tā aizrauties. Nu tad, lūk, man ir risinājums. (Ā, es aizmirsu piebilst, ka man nedaudz dīvaini liekas arī mūsu ziemai pārlieku brūni vīrieši.) Ārkārtīgi vienkārši un lēti- burkāni! Katru dienu pa burkānam un vairāk vai mazāk dabisks brūnums pats no sevis. Ērti un bez sāpēm, turklāt burkāni ir garšīgi un veselīgi (man garšo rīvēti ar ievārījumu vai medu).

Par zaķi laikam gan tomēr nevar pārvērsties, vismaz pagaidām man neviens lieks orgāns nav izaudzis :D

Gribu zināt

Man nepieciešamas svaigas, oriģinālas idejas:

Ko tu gribētu saņemt dzimšanas dienā?

Ir idejas?

Hmz, pavasaris nāk. Visi jūk prātā. Arvien vairāk gribas slinkot un nedarīt absolūti neko, bet, kā saka, ticība neļauj (ticība gaišai un nodrošinātai nākotnei).

Bet, hei, drīz jau būs vasara! Un es jau sāku domāt, kur varētu piepelnīties. Ir kādas idejas labam peļņas avotam?

Dabūju

Vai nav brīnumjauki? Tu kaut ko tik ļoti vēlies, tik ļoti, mēnesi, divus, gadu, pusotru, un tad tu vairāk par to nedomā, kamēr, bāc, un tas stāv tavā priekšā, gluži jauns, ar tādu patīkamu jaunas lietas smaržu, tik skaists (laikam)… Tas nekas, ka nav īsti mans, bet tomēr, tik patīkami sajust viņa siltumu ar rokām.. Mhm, tiku pie portatīvā. Tipa (happy) :)

P.S. Amilo Xi 1526

“Tallinas Buldogs”

(Ārprāts, man ir tik daudz sakrājies, ko teikt, jāsāk laikam pamazām visu celt gaismā)
Sadalīšu visu atsevišķos, īsākos stāstiņos.

Sākšu ar braucienu. Uz trim dienām, uz Igauniju, tāpat kā pagājušajā gadā. Neslēpšu, ka iepriekšējie braucieni nebija visai veiksmīgi, mājās nācās atgriezties diezgan palielā mērā cietušai, viss tāpāc, ka kategorija +60 kg, nav grūti iedomāties, kādas tur mazas gosniņas, turklāt augumā lielākas par mani. Tad nu šogad man jau novembrī radās apņemšanās nomest tos liekos kg, kuru bija uzkrājies pat vēl vairāk kā pagājušā gada februārī. Smagi gāja, bet izdevās. Tad treneris pēkšņi paziņo, ka šogad kategorija būs jau -57 kg, bet nu gribasspēka man netrūka, tiku tajā kategorijā.

Igaunijā viņi vēl bija sadomājuši pārsvērt visus, man bija vnk šoks, kad ieraugu, ka man ir gandrīz 3kg par daudz kā vajadzētu, bet nakošajā dienā ir sacensības. Sadusmojos pati uz sevi, uz Igauņiem ar tizlajiem svariem, jo mājās nebija tik daudz. Nesapratu lieko kg avotu, jo tajā dienā ēsti bija vieni salātiņi. Kad dusmas pārgāja, sāku domāt, ko lai dara, jo ar govīm sparingot vēlmes galīgi nebija. Neko neēdu un nedzēru līdz pat nākošā rīta pārsvēršanai, aptiekā nopirku caurejas zāles. No rīta kāpju uz svariem 58.2, bļāviens… Izģērbjos, palieku vienā apakšveļā- 56.5, ideāli :) Grūti iedomāties, cik laimīga es tobrīd jutos :)

Diemžēl pie medaļas netiku, paliku ceturtā, vistizlākā iespējamā vieta, kad no godalgas esi viena soļa attālumā :) Bet nu nosacīti esmu apmierināta, tā kā viss normāli, traumu arī nekādu.

Un tad es tā domāju, domāju, skatos uz sevi spogulī un nespēju rast atbildi, kur man tie 10 nomestie kilogrami bija. Par izbijušo svaru liecina tikai cieši savilktās bikšu jostas- lai nenokrīt. Un neviens nav pamanījis, kaut arī tas tomēr ir daudz…

Just

wish me luck :)

[I'll be back at night from Sunday to Monday]

Kisses and hugs from me to those who deserve that

:*
(hug)