Šonedēļ skolā vispār neesmu rādījusies, skaitās kā Projektu nedēļu, bet es atļāvos sev paņemt mini brīvdienas. Pievērsos laika trūkuma dēļ aizmirstai nodarbei- grāmatu lasīšanai. Šodien pabeidzu vienu, un man radās iedvesma, jo tur atradu pārsteidzoši daudz līdzību ar manām domām (pat visai nesen izteiktām), kaut arī ne pēc nosaukuma, ne arī sākot lasīt, par to nebūtu ne iedomājusies. Sakritība.
Nesen rakstīju, ka mani neuztrauc citu cilvēku liktenis. Citēju Žaneti Endželu: “Dāmas un kungi, jums vajadzēs attīstīt cīņas buļļa domāšanu- un attīstīt ātri. Jūs nevarat atļauties palīdzēt cits citam. Paskatieties sev apkārt. Puse no tiem, kuri ir šajā istabā, līdz gala pārbaudījumiem netiks. Ja vēlaties būt to skaitā, kuri paliks, paļaujieties tikai uz sevi. Nedomājiet par tiem, kuriem pāri jūs kāpsiet. Jūs nevarat būt droši, ka mainītās lomās viņi domātu par jums.”
Es dzīvi redzu kā cīņu un konkurenci, es cīnos par savu vietu zem saules. Dabiskās izlases rezultātā izdzīvo stiprākais, un es negribu palikt vājāko daļā, tāpēc es cīnos, cīnos par to, kas man pienākas un to, ko es vēlētos sasniegt un iegūt.
Šī grāmata pat nezinu kādēļ, bet nāk bezmaz vai kā atrisinājums un atbilde uz maniem jautājumiem. Tur nav diži poētiskās valodas un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, un arī tulkojums varbūt ir pārāk sauss, un tas būtībā ir notikumu atstāstījums, bet tā ir reāla persona. Es viņu gribētu satikt. “Muļķim dzīvot ir vieglāk,” un es nevaru viņai nepiekrist.
Viņa ir tumšmate ar doktora grādu, sieviete pāri trīsdesmit, izglītota sieviete, kura apzinās savu vērtību. “Es viņai ienesu daudz naudas; galu galā- mani pieprasīja daudz biežāk nekā divdesmitgadīgas blondīnes. Daudz biežāk. [..] Man atrast aizvietotāju nebūs viegli.” Nedaudz nesaprotami? Jā, viņai trūka naudas, jā, viņa sāka strādāt eskortpakalpojumu firmā un kļuva par meiteni pēc izsaukuma, es nelietošu vārdu mauka, ielene un prostitūta, jo tie skan daudz nepiedienīgāk. Es redzēju no saukumu “Meitene pēc izsaukuma”, bet tomēr paņēmu šo grāmatu, kāpēc? Nezinu.
Es sāku domāt par to, vai kādreiz esmu nosodījusi šīs sievietes, un nespēju atcerēties. Man šī profesija (?) neliekas nepieņemama, nē, es nesaku, ka tagad skriešu pieteikties kādā no tām visai apšaubāmajām firmām, es vienkārši viņas saprotu, nu, vismaz man šķiet, ka saprotu. Viss šis process, šis pakalpojuma sniegšanas process, tā ir tikai abpusēji izdevīga maiņa. Kā saka- es neesmu perversa, ka to saku, tu esi perverss, ja to saproti. Viņas nav samaitātas, samaitāti ir tie, kas maksā par pakalpojumu, samaitāti tāpēc, ka viņi maksā par savu ideju un vēlmju realizēšanu, jo viņas dara to, ko vēlas klients, bet kāpēc cilvēku pazemo par to, kas nenāk no viņa? Es viņas neaizstāvu, es vienkārši nesaprotu, kāpēc samaitātas ir viņas, nevis tie, kas izmanto viņu pakalpojumus. Visi kliedz, cik viņas ir zemu kritušas, klusībā vēloties vienu arī sev. Tu spēj pilnīgi un godīgi pateikt, ka negribētu? Neticu, ka jā.
Žanete Endžela ”Meitene pēc izsaukuma”
Pēdējie komentāri