Ir tādas lietas, kas nepāriet. Tu tās aizmirsti, ignorē, vienkārši izdzēs, likvidē. Uz kādu laiku. Bet pēc tam tās, gluži kā nezāles, atkal nāk ārā. Ar jaunu sparu. Stiprākas. Daudz spēcīgākas kā iepriekš. Tas ir bezjēdzīgi, pašsaprotami, ka tā ir, bet tu ļauj nezālei izdīgt, ļauj paaugties, jo izrādās, ka tā tomēr nav nezāle. Tad tu attopies laukā, kas viss aizaudzis ar to, kam bija ļauts aug, bet izejas vairāk nav. Pilnīga vara pār tevi, pilnīgākais prāta aptumsums un vadīšanās tikai pēc taustes.
no way out
Pieļāvi? Nu tad tagad domā, ko darīt.
Un tā visu laiku no jauna, kamēr netiek izdarīta pareizā izvēle, ja vien nezāles izžūst un novīst, kā tas parasti notiek.
Nezāles tu ar cilvēkiem salīdzini vai ar jūtām? Es tā kārtīgi arī nesapratu :)
Gluži nezālēm tās pielīdzināt nevar… Drīzāk gan tādām mazām rozītēm ar lieliem ērkšķiem :) (ja es vispār pareizi domu sapratu)
To divu lietu vidējais aritmētiskais.
Bet, nē, rozes gan nē. Nosalušas tās nākošajā gadā pa jaunu neizaug, bet nezāles tik viegli neiznīdēsi.
Ak vai, pamēģini pienenes iznīdēt ar vienkaršu noplaušanu, neiespējami, vajag citu metodi, īsto metodi, un viss būs labi :)
Izžūst un novīst nezāles pašas par sevi pavisam ne “parasti”, bet ļoooti reti.
Jūtas (jebkādas) nosist ir grūti, man vispār dažreiz liekas neiespējami – iebāz tālā skapī vienas, otrām vietas trūkst, pabīdi dziļāk tās, pirmās izraujas ārā, un tā pa apli.