Atgadījums

Es tā jūtu, ka tagad vajag arī gājēju satiksmes noteikumus.

Part 1 Un tātad situācija šāda. Stadions, cilvēks skrien kārtējo apli, notiek treniņš. Stadionam tieši pa vidu cauri iemīta taciņa, pa kuru velkas visi, kam nav slinkums. Kārtējais foršais mazgadīgo lv bariņš (reperveidīgas personas un stilīgās čiksas) izdomājis šķersot celiņu. Redzot, ka tuvojas skrējējs, bariņš apstājas, bet, protams, atrodas viena spīdoša persona, kas izlien uz celiņa un sāk plātīties, ar savu nemazo ķermeni nobloķējot pusi celiņa. Blakus man skrien cita meitene, līdz ar to apskriet šķērsli no labās puses nevaru, tāds variants kā apstāties vai piebremzēt tiek uzreiz atmests, tātad vienīgā izeja ir mēģināt izspraukties no kreisās puses (starp baru un šķērsli). Loģiski, ka attālums bija visai mazs, un šķērslis dabūja ar elkoni sānos, vēderā, krūtīs vai visur kopā. Šķērslis bija ārkārtīgi sašutis par šādu manu rīcību.
Part 2 Pēc dažiem apļiem un dažiem citiem uzmanības apliecinājumiem no manas un viņu puses šķēršļa draudzene arī vēlējās izmēģināt, kā tas ir – būt par šķērsli un, adresējot man kaut ko līdzīgu: “nu, nav jau uzreiz jāgrūstās”, arī centās nobloķēt man ceļu. Un atkal – apstāties vai apskriet viņu nemaz neienāca prātā (nebrīnieties, es pēc horoskopa esmu auns), turklāt, ja es mēģinātu piebremzēt, tāpat būtu ietriekusies viņā. Bet problēma vēl pastāv, tātad, lai no tās atbrīvotos, ir jāpieliek skriešanas virzienā vērsts spēks. Šķērslis ir likvidēts. Tiesa gan, kad masas tika savāktas no zemes, manā virzienā lidoja saldējums, tas bija ļoti cēli – izniekot saldējumu tādai būtnei kā man.

- [..] Suka jobanā, kaut tu nosprāgtu!
- Paldies! Tev tāpat.

Un aizgāja. Es jau domāju, ka iet savākt kādu 20 cilvēku baru, sagatavojos, ka atnākšu mājās ar zilu aci un sadauzītu lūpu utt. Bet notika kas cits. Pēc minūtēm 15 viņas parādījās tikai divatā (!!) un aizgāja sūdzēties pie trenera. Es biju spiesta pārtraukt savu apļu skriešanu un iet skaidroties par jautājumu, kāpēc es es pagrūdu nabaga meiteni, kurai tagad ir noberzts elkonis. Viss beidzās ar:

- Nu piedodiet, lūdzu, meitenes, ka tā sanāca.
- Nu jā, bet paskaties uz manu elkoni!
- Vai, nu es pat nezinu, tu nomazgā ar ūdeņraža pārskābi, lai nesāk strutot, drīz pāries.
- Līdz kāzām sadzīs..
- Jā, protams, līdz kāzām sadzīs!!

Sekoja vēl daži pārlaipnā balsī teikti vārdi no manas puses, un es turpināju skriet savus apļus, bet meitenes aizgāja savu ceļu.

Un tagad, pēc visa šī garā blāķa (atvainojos, ka tā izplūdu), jautājums ir šāds, vai man būtu jājūtas vainīgai un kam ir priekšroka – gājējam vai skrējējam? Katrā gadījumā, manī nav ne kripatiņas vainas sajūtas.

Jāņu dienas atskaņās

Jautrākie latviešu svētki jau gandrīz pagājuši, un jautrie latvieši sāks pamazām kļūt vairs ne tik jautri, bet galvenais taču pats svētku process : )

Šis saucas – meklēju apsveikuma pantiņu. Tāds interesants sanācis :D

Nafig man tie Līgo svētki,
Vienu reizi vasarā!
Kad es gribu, tad es dzeru,
Kaut vai rītā, vakarā!

Pati personīgi pārāk ar šo svētku svinēšanu neaizraujos, man viss tā diezgan pieticīgi, nebūs mega garo un plašo stāstu, tā kā lieku punktu un viss.

P.S. [ne par tēmu] Pārsteidza, ka dažiem fakts, ka no 1.jūlija mācību grāmatas paliks par 10-15% dārgākas, ir jaunums. Varbūt kādam noderēs, vēl jau ir nedēļa laika.

Kas ar mani notiek?

Sagribējās padalīties ar manu fiziski emocionāli garīgā stāvokļa aprakstu.

Tātad, iesākumam jāsaka, ka manas smadzenes šobrīd un līdz 4.septebrim ir log off stadijā, tādēļ, ka par mācībām vasarā domāt ir aizliegts, kur nu vēl darīt kaut ko ar mācīšanos saistītu.

No mana smadzeņu stāvokļa izriet fakts, ka vasarā galva tiek pilnīgi zaudēta (pārnestā nozīmē). Šis fakts (kā jau daži paziņas paspēja ievērot) izpaužas nepamatotās smieklu lēkmēs, kuras var izraisīt pat parasti vārdi, piemēram, brūns, netīrs krekls, 9 mēneši.

Vēl viena lieta, kas nāk komplektā, ir atklāta bezkaunība un galīgi zaudēta kauna sajūta. Strap citu, man tīri labi patīk būt bezkaunīgai :P

Kā papildinājums – (par sašutumu apkārtējiem) pēdējā laikā saku visu, ko domāju un kas ienāk prātā, tas pamatojams ar to, ka galīgi zaudēta kauna sajūta, un izskatās, ka drīz sākšu arī darīt to, ko gribas, tas būtu patiešām traki (wasntme).

Un tātad – secinājumi.
1) vasarā dzīve ir jābaudā tik lielā mērā, cik vien iespējams
2) no stress
3) bezgala daudz jautrības
4) daži cilvēki atstāj uz mani savu nelabo iespaidu, kā rezultātā iestājušies visi iepriekšminētie simptomi, kas šokē cilvēkus, kas nebija no manis kaut ko tādu gaidījuši

Noteikumi

Kārtoju savu desktop'u un atradu kaut ko vēl no pavasara laikiem. Iesūtījis laikam Bugacis, ja atmiņa mani neviļ. Īpaši ieteiktu pievērst uzmanību 14.punktam ;)

1. Sievietes vienmēr izstrādā NOTEIKUMUS.

Mazie pretekļi

Šoreiz gan runa nebūs par mīļo un jauko mūsdienu jaunatni, bet gan citām, nebūt ne mazāk apnicīgām būtnēm. No maniem pēdējā laika novērojumiem izriet, ka neierasti vēsais vasaras laiks nav kaitējis maniem visu vasaru favorītiem [odiem], un viņi tomēr ir aktivizējušies. Godīgi sakot, mani šis fakts ne mazākajā mērā nepriecē, jo, man par milzīgu nelaimi, es vienmēr kļūstu par upuri šiem "jaukajiem" radījumiem. Es tiešām nezinu, ar ko manas asinis (vai āda) šiem liekas tik pievilcīgas. Interesanti, vai ir kāds īpašs mehānisms, pēc kura tiek atlasīti potenciālie donori.

Skaitļi

Mēs pārāk lielu vērību piegriežam skaitļiem un apkārtējo lietu skaitliskajai vērtībai.

Iedomāsimies situāciju, ka tagad pēkšņi pazūd tāda lieta kā skaitļi un cipari. Iestāsies vispārēja dezorientācija. Nevarēs noteikt ne laiku, ne datumu, visa ekonimiskā sistēma aizies pa pieskari, nauda zaudēs savu vērtību, jo to nevarēs saskaitīt, mēs nomirsim badā, jo nebūs naudas, par ko kaut ko nopirkt. Neviens nevēlēsēsies strādāt, jo par to neko nesaņems, tā kā naudas vērtība būs līdzvērtīga nullei, tādēļ, ka nebūs iespējams to saskaitīt. Neviens nemācīsies skolā, jo visa izglītības sistēma balstās uz atzīmēm, kuras likt nevarēs. Sabiedrība degradēsies, paliks mežonīga.

Atzīmes un santīmi, tas nav pats vitāli svarīgākais. Cilvēkam, kuram apstājusies sirdsdarbība, neko nedos 9 balles matemātikā, tāpat kā pieci miljoni eiro. Ir tādi cilvēki, kas cīnās par savu dzīvību un katru dienu dzīvo kā pēdējo, zinādami, ka kuru katru brīdi var nomirt, bet mēs grasamies taisīt pašnāvību tādēļ, ka dabūjām sliktu atzīmi eksāmenā.

Nav laimes miljonos. Es agrāk domāju, ka ir, bet viens cilvēks pastāstīja, ka viņš nopirks motociklu un aizbrauks uz Ķīnu, kur bērniem mācīs angļu angļu valodu, un viņš jutīsies laimīgs. Sākumā es domāju, ka viņš ir idots, atsakoties no darba Microsoft'ā, no tūkstošu algas gadā, mājas un mašīnas, bet tad es sāku domāt. Un es viņu sapratu.

Mēs pārāk lielu vērību piegriežam skaitļiem un apkārtējo lietu skaitliskajai vērtībai.

Saturīgais raksts

Tāks… Nu ko, vēl viens mācību gads nobeigts. Saņēmu oficiālu papīrīti par smago ieguldījumu mācību procesā jeb – normāliem vārdiem runājot – liecību. Atkal pārmetu sev slinkumu, no kura nekādi nespēju tikt vaļā, un dusmojos uz mīļajiem skolotājiem, kuriem roka nokritīs nost, ja ieliks augstāku atzīmi (nu kur nu man un augstāku atzīmi, nē, nē!). Piedāvāju ievērtēšanai papīrīti, kuram nav nekādas vērtības un ar kuru tikpat labi varētu aiziet uz vē cē, bet nu visiem jau ir zināms, ka mēs cenšamies sevis un savas nākotnes vārdā (khe). Te nu atsaucu atmiņā uzrakstu uz kāda jaunāko klašu skolēna krekla:

NO SCHOOL
NO JOB
NO PROBLEMS

Par darbu runājot – tagad par kapeikām vergoju vietējā "Neldā" (neapšaubāmi forever labākā darba vieta xD). Vispār, godīgi sakot, nav ne jausmas,kāpēc es tā mokos, jo par to naudu, ko es saņemšu, es varēšu nopirkt tikai trešdaļu no tās lietas, kuru vēlos iegūt savā īpašumā (bet pa trešdaļām viņi neko nepārdod). Daiļa lietiņa. Bet es vēl varu pārdomāt, tāpēc laipni uzklausīšu ieteikumus vai kaut ko tādā garā.

P.S. Pārdodu Samsung YP-T5 mp3 pleijeri. Gluži kā jauns.