Telpaugu lieta

Pasaule turpina pārsteigt.

Staigāju pa "Rimi" un ieraudzīju šādu izkārtni. Izlasīju un sāku drudžaini meklēt apkārt, kur tad stāv "mirušie telpaugi", ziniet, neatradu. Tad manā galvā sāka raisīties visādas asociācijas. Atsaucu prātā filmu "Resident Evil", tur bija dzīvie miroņi, paskatījos uz nabaga telpaugiem ar greizu aci, un ja nu viņi mani mājās sakodīs? Vēl, ko atcerējos dzīvo telpaugu sakarā, bija kāda pasen lasīta grāmatiņa sērijā "Zosāda" (pa TV kaut kad rādīja arī tādu seriālu "Мурашки"). Viens no sižetiem bija par profesoru, kurš atdzīvināja augus, un tie augi pēc tam slepkavoja cilvēkus (vismaz kaut kas līdzīgs noteikti bija).

Kaut arī uz plaukta stāvošie kaktusi un citi augi izskatījās pilnīgi nekaitīgi, nekad jau nevari būt drošs ne par ko. A ja nu?

Ak, un, ja nu kāds tomēr atrod pārdošanā mirušos telpaugus, pasakiet, lūdzu, man, vēlos iegādāties kādu augu, kas neapdraudētu manu dzīvību.

Tava māsiņa? Nē, meita.

Šodien draudzene pastāstīja, ka redzējusi kādu raidījumu, kurā tika runāts par grūtniecību. Lieta tāda, ka meitene 11 gados bija dzemdējusi bērnu. Tas gan noticis Krievijā, taču man nešķiet, ka atšķirība ir pārāk liela.

Tātad, šī meitene tagad ir precējusies ar 19-gadīju puisi un auzdina savu bērnu, jo viņa atsacījās šo bērnu atdot audzināšanā citai ģimenei (patiesībā jau bērnu audzina meitenes vecmāmiņa). Rupji rēķinot, meitenei bērna ieņemšanas brīdī bija 10 gadu, puisim – 18. Savos desmit gados es pabeidzu 4.klasi. Skatos uz ceturtās klases skolniecēm savā skolā, un nekādu nevaru izdomāt, ko pilngadīgs (nu jau) vīrietis var atrast sākumskolas skolniecē un kur ir meitenītes smadzenes. Protams, tas ir kruti un stilīgi, bet vai tas ir vajadzīgs? Ko šī mazā meitenīte var dot savam bērnam, viņa taču pati ir vēl bērns, neattīstījies bērns? Un kāda gan nākotne sagaidāma šādai ģimenei? Turklāt, ir dzirdēts, ka bērni, kas dzemdēti tik agrā vecumā, biežāk ir slimi ar dažādām slimībām, ieskaitot arī šizofrēniju.

Protams, sabiedrība pēdējā laikā ir ļoti izmainījusies, bet vai tad šādi gadījumi būtu uzskatāmi par normāliem? Šādi turpinot, uz ielas varēs sastapt tikai dauņus, šizofrēniķus, invalīdus un cilvēkus, kuriem ir atrofējušās smadzenes (ja vien tādas kādreiz ir bijušas).

Rītdienai

Jau iepriekš sagatavojos grūtajai pirmdienai, kad jāiet, tad jāiet, bet nu tad vismaz ar smaidu uz lūpām.

Mūžīgais vecuma ierobežojuma šķērslis…

Nabaga Alberts un tas, kas no viņa palicis pāri.

+1

Vakar saule bija gaišāka.
Zāle bija zaļāka.
Un pasaule bija labāka.

Nebija gan, bet man tā likās, jo šī diena bija īpaša tikai man. 19.45 oficiāli kļuvu par gadu vecāka.

Bet vakardiena beidzās, līdz ar to arī visi prieki un viss svinīgums, pat pavasaris kaut kur aizbēga. Un atkal jāgaida būs vesels gads.

Citrons vs pavasaris

Nu jā, esot laikam pavasaris iestājies, ar to arī apsveicu. Gribētos gan tikai pajautāt, kurā vietā meklēt to pavasari. Vai īpašais pavasara sniegs vai pavasarīgais sals? Hmm, zinu gan, kur to meklēt - galvā. Kā gan savādāk man gadītos aizmirst paēst :) Tas ir pat trakāk kā aizmirst, ka esi ievārījusi tēju, kas nu kļuvusi galīgi auksta. [Kā cīnīties ar šo parādību?]

 

Īsti ziemīgs pavasarīgs auglis, kuru šādā veidā bieži nevar ieraudzīt.

Pirms kāda laika bija tikai kaut kas šāds.

 

“Pavasaris 2006″

Reizēm skolēniem tiek dāvātas iespējas piedalīties dažādos ārpusskolas pasākumos, pareizāk sakot, uz ziņojumu dēļa parādās kāds plakāts vai vienkārša lapiņa.

Tā nu pirms sporta stundas pamanīju paziņojumu par to, ka tiek rīkots kaut kāds boulinga turnīrs, ātri pārskrēju ar acīm pāri paziņojumam, un man rādās spontāna ideja, par kuru tūlīt pat paziņoju savām draudzenēm, – piedalīties šajā pasākumā. Paskatījos, ka spēles notiek otrdienu pēcpusdienās, tas nozīmē, ka varētu ziedot vienu brīvu vakaru, lai vienkārši paspēlētu boulingu, jo domāju, ka mūsu topošā komanda nepretendētu uz kādu vietu, bet vismaz būtu jautri. Tas bija trešdien.

Tā kā pieteikums bija jāiesniedz līdz 24.martam, un nākošā ir brīvlaika nedēļa, tad viss bija jānoorganizē līdz piektdienai. Ceturtdien es savācu cilvēkus, kad būtu ar mieru piedalīties, viss kārtībā, piektdien ejam pieteikties pie skolotājas. Vakarā iedomājos ieiet “Toss” boulinga halles mājas lapā, vēlreiz palasīt to nolikumu. Te nu atklājās kāds interesants punkts, kurš, kā man likās, tomēr nebija paziņojumā, kas bija pielikts pie ziņojumu dēļa.

5.9. Par katru spēļu dienu katra komanda, lai daļēji segtu organizatoru izdevumus (celiņu izmaksas, speciālo apavu īre, tehniskā un informatīvā nodrošināšana), līdz pirmsspēles dienai uz pārskaitījumu AS “Hansabanka” Ķengaraga fil., kods HABA LV 22, kontā LV72HABA0551004243150 vai SIA “AKA international group” kasē 2.stāvā 5.telpā samaksā Ls 5,oo (piecus latus).

Te nu bija aplaušanās, jo es, protams, ka visiem bija sastāstījusi, ka tas ir bez maksas. Rezultātā viss pasākums pajuka. Un atkal skolēni ir apčakarēto lomā, jo, ja es nebūtu paskatījusies tajā lapā, mēs būtu pieteikušies, un mums par katru sacensību dienu būtu jāiemaksā šī summa. Gadījumā, ja mēs protestētu, mums priekšā tiktu nolikts šis nolikums, kurā skaidri un gaiši minēts šīs punkts, kaut vai pakaries, bet jāmaksā būtu.

Un vēl jādomā, ka halles īpašnieki šādā veidā arī piepelnās, jo skolēniem un studentiem celiņa īrēšana stundā izmaksā divreiz lētāk.

A. god. viese

Dienas notikums vakar bija kādas ārzemju vieses vizīte. Viese sevi dēvēja par amerikāņu diplomāti, un mums, skolēniem, pirms tam lika uz lapiņām sagatavot jautājumus par vienu no trīs tēmām. Skolotāja teica, ka šī diplomāte sagatavos stāstījumu par vienu no dotajām tēmām, tomēr šīs trīs tēmas izvērtās īsā stāstījumā par ASV (ko gan var pastāstīt par ASV 15min) un tēmas izklāsts izpaudās kā “now, please, ask your questions”.

Jaunkundze pati bija pārsteidzoši tieva, lai būtu amerikāniete, es pat sāku šaubīties par viņas izcelsmi, bet, kad viņa sāka runāt, manas šaubas pazuda kā nebijušas – amerikāņu specifiskā izruna + kā gribu, tā runāju (visa angļu gramatika, kas mums tiek mācīta skolā tiek aizsviesta kaut kur tālu prom). Un atkal – viņa laikam bija iedomājusies, ka latvieši ir kaut kādi alu cilvēki, sajūsminājās par to, ka mēs putnā uz fotogrāfijas atpazinām ērgli, “Oh, you are so smart!!!”.

Atbildes uz mani interesējošies jautājumiem tā arī nesaņēmu, jo būtībā tika apspriesta tikai izglītība ASV, kas mani ne mazākajā mērā nesaista. Tie daži, kas bija sataisījušies braukt uz turieni, bija dziļi satriekti, ka oficiāli alkoholu Amerikā var iegādāties tikai no 21 gada vecuma (toties tiesības dod jau no 16). Bet kopumā laikam jājūtas pagodinātiem par ASV sūtnes Latvijā vizīti, ne jau katram tiek šis gods [noskatīties, kā nabadzīte izmisīgi lūkojas pulkstenī, lai redzētu, cik ilgi vēl jāvelk no skolēniem laukā jautājumi, cenšoties izklausīties "not boring"].

Atgriežoties pie astotā

Nedaudz pavēlu top šis raksts, bet tas viss novēloti saņemtās dāvanas dēļ. Nedomāju, ka daudzas – kā vīriešiem labpatīkas mūs saukt – daiļā dzimuma pārstāves var palielīties ar tādām dāvanām, kādas šogad saņēmu es. Dāvanas bija viena par otru labākas. Iesākumā mans mīļums paziņoja “There is not enought space on the disc”. Otrā dāvana bija pat vēl labāka. Vēl viens manas apbrīnas objekts darīja zināmu, ka viņš īsti netiek galā ar šo uzdevumu par komplementaritāti (vai arī epistāzi, to es tobrīd noteikt nevarēju). Izmērīju temperatūru un, kad termometrs rādīja 39°C, secināju, ka tas, ko es neveiksmīgi biju visu šo nedēļu ignorējusi, tomēr izrādījās stiprāks par mani.

Bet agriežoties pie 8.marta. Es te tā skatos, ka daudziem šie svētki saistās ar Padomju savienības laikiem, kaut gan patiesībā visas saknes (atkal jau) meklējamas Amerikā, kur sievietes sāka protestu pret garajām darba stundām un necilvēcīgajiem darba apstākļiem, tā kā neredzu pamata saukt tos par komunistu svētkiem. Jā, 8.martu svinēja Padomju savienībā, un arī tagad Krievijā svin šos svētkus, bet tur svin arī Ziemassvētkus un Jauno gadu, kāpēc tad šie svētki netiek aizliegti?

Manā kalendārā pie datuma 8.marts bija tieši šāds uzraksts. Man rodas jautājums, kur tad ir Latvija? Ārpus visas pasaules, ja jau ir “International Women’s Day”? Un kāpēc nevarētu būt šī viena diena gadā, kad vīrieši pasaka paldies savām sievietēm? Tomēr, kā man liekas, šī diena tomēr tiks atzīta par oficiāliem svētkiem, un tas ir tikai laika jautājums.

P.S. Es kaut kur biju padzirdējusi, ka kā vienu no 8.marta neatzīšanas iemesliem min faktu, ka mums jau tā esot pārāk daudz brīvdienu. Bet kāpēc vajag sarkano kalendāra dienu, ja var aprobežoties ar parastu svētku dienu, t.i., ierakstīšanu kalendārā? Ak šie iegansti…

Plaknē

Bieži dzirdēta lieta – “fotogēnisks” un “nefotogēnisks”. Ir tādi cilvēki, kas fotogrāfijās izskatās tāpat kā dzīvē, bet citi tā kā nav pat sev līdzīgi.

Cilvēks būtībā ir telpisks, viņā ieņem noteiktu formu, bet fotogrāfija ir plakana. Un kā kaut kas plakans var pilnībā atpoguļot kaut ko telpisku? Nevar. Fotogrāfijas melo, tāpat kā melo spogulis, tas rāda pavisam ko citu, nekā tas ir patiesībā. Mēdz teikt, ka acis ir dvēseles spogulis, tas ir vienīgais spogulis, kas rāda neizkropļotu patiesību. Fotogrāfijas ir sauss viena mirkļa iemūžinājums, un tā kā atklāta ir tikai cilvēka (nosauksim to par) ārējo čaulu, tad šeit tiek ļauta vaļa fantāzijai, kā nu katrs var iztēloties kaut ko, un cik tālu sniedzas iztēles iespējas.

Ieraugot uz lapas uzzīmētu apli, var iedomāties, ka tas ir vienkārši aplis, bet tikpat labi tā varētu būt arī bumbas kontūra, vai arī caurules gals. Tomēr, ja es turētu rokās šķietamo apli, es nekļūdīgi varētu pateikt, vai tā ir bumba vai caurule, vai vienkāršs papīra rinķis. Ja es stāvētu blakus fotogrāfijā iemūžinātajam cilvēkam, es varētu pateikt, kāds viņš ir, man nebūtu nekas jāpiedomā klāt.

Fotogrāfijas ir virspusīgs cilvēka attēlojums, kuru, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, var mainīt pēc sirds patikas, un par cilvēku nevar spriest pēc virspusīgas informācijas. Tāpat arī domāt un redzēt nevajadzētu tikai virspusīgi.

Pēdējā mirkļa iespēja

Ja interesē, vēl var paspēt svētdien aiziet uz izstādi “Skola 2006” Ķīpsalā. Pati arī šodien tur pabiju. Mērķis laikam bija papētīt kādas tad iespējas tiek piedāvātas. Cerēju, ka tikšu uzvedināta uz domām par to, ko varētu darīt pēc skolas beigšanas, bet man tāda sajūta, ka, izejot laukā no halles, šajā jautājumā biju tikpat gudra kā ienākot. Vispār guvu tādu nelielu ieskatu par to, kas un kā, bet vēl jau ir laiks, lai izdomātu un apmeklētu vēl kādu izstādi :) Toties man tagad būs izejviela ugunskura kurināšanai istabas vidū – ievācu 3 kg makulatūras. Un arī dažas derīgas lietas kā, piemēram, končas, kalendārīšus, piezīmju lapiņas un atstarotājus. Nezinu, vai tas bija bija 1,5 Ls vērts. Kaut gan, ja tā padomā, bija gan ;)