Nekā citādi kā par diskrimināciju es to nosaukt nevarētu.
Kā tā nākas, ka pie valodas izvēles ir igauņu valoda, lietuviešu, un vēl kaudze ar mistiskām un turklāt vēl līdz šim par mirušu uzskatītā latīņu valoda, bet latviešu, kā jau vienmēr nav. Mūs laikam arī no kartes drīz izsvītros laukā. Atkal jau jābrīnās par to, ka cilvēki, kas dzīvo tā patālāk no šejienes, zina gan Lietuvu, gan Igauniju, bet par Latviju viņiem nav ne mazākās nojausmas.
Šodien skolā mums izvērtās diezgan nopietna saruna šajā sakarā, kas iesākās ar to, ka izpaudām neapmierinātību par “apgriezto” projektu nedēļu. Kā izrādījās, divas no šīs nedēļas dienām būs jāmācās par it kā uz aukstā laika dēļ kavētajām stundām. Nezin tikai kāpēc tad šīs dienas netika oficiāli atzītas par brīvdienām? Ceturtdien puse no manas skolas skolēniem mācījās, turklāt zinu, ka citās skolās stundas notika arī piektdien. Tālāk apspriedām, ka valdība nodarbojas ar visu ko tikai ne ar saviem tiešajiem pienākumiem.
Sākumā domājām par to, kādas reformas un uzlabojumus varētu veikt skolas darbībā, galvenais no tiem bija vidusskolas izolēšana no visiem pārējiem, jo vienkārši nav iespējams normāli pārvietoties pa gaiteņiem! Pēc tam pārgājām uz domu par valsts apvērsumu un sākām veidot savu valdību, kārtīgi sadalījām amatus un atbildīgos par noteiktām nozarēm. Skan jau nedaudz smieklīgi, bet nemaz tik neiespējami jau nav. Mūsu plānu tika paredzēts īstenot iefiltrējoties un pamazām pārņemot savās rokās visus vadošos amatus. Jo tagad rodas iespaids, ka šeit notiek viens vienīgs haoss.
Runāt jau var par visu ko. Bet vispār arī vārdam ir spēks. Gribētos redzēt, kādas profesijas izvēlēsies mūsu izvēlētās amatpersonas, un uzzināt, cik trāpīgi esam bijuši. :)
P.S. Dienas atziņa – ja mēs paši nedarīsim, kas tad?
Pēdējie komentāri